109. Article — noteic tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī

efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības un drošības sistēmu, kura garantē samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu). Likumdevējs, pieņemot likumu "Par sociālo drošību", ir noteicis sociālās drošības sistēmas veidošanas un darbības principus, kā arī personu galvenās sociālās tiesības. Tās citstarp ietver tiesības uz tādu sociālo apdrošināšanu, kura prasa obligātus maksājumus no darba ņēmējiem, darba devējiem un - atsevišķos gadījumos - no valsts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu). Tādējādi sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa. Valsts sociālās apdrošināšanas vispārīgos principus, tās finansiālo un organizatorisko struktūru noteic VSA likums. Atbilstoši tam sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi (sk. VSA likuma 3. panta pirmo daļu). Sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apjoms ir individuāls un atkarīgs no personas iepriekš veiktajām apdrošināšanas iemaksām. VSA likuma