18. Article

No pieteikuma satura un tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāves paustajiem argumentiem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja uzskata par neatbilstošu Satversmes 83. un 107. pantam gan tiesnešu mēnešalgas apmēra regulējumu kopumā, gan tiesnešu mēnešalgas piesaisti 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram, gan tiesnešu un valsts pārvaldes amatpersonu darba samaksas savstarpējo samēru. 18.1. Saskaņā ar Atlīdzības likumu amatpersonas atlīdzību veido divas sastāvdaļas - darba samaksa un sociālās garantijas. Darba samaksa sastāv no regulārās un mainīgās daļas. Amatpersonas regulārā darba samaksas daļa parasti ir vienīgi tās mēnešalga. Mēnešalga nodrošina amatpersonai dzīves līmeni, ar kuru amatpersona var rēķināties. Savukārt amatpersonas darba samaksas mainīgajā daļā ietilpst piemaksas, prēmijas un naudas balvas, kuras amatpersona var saņemt sakarā ar īpašiem darba panākumiem, nopelniem vai īpašiem notikumiem. Darba samaksas mainīgā daļa var būt atkarīga no institūcijas darba apjoma, amatpersonas noslodzes un darba rezultātiem, kā arī citiem faktoriem, kas dod institūciju vadītājiem noteiktu rīcības brīvību, lemjot par piemaksas piešķiršanu un tās apmēru. Darba samaksas mainīgās daļas izmaksāšana ir atkarīga no daudziem faktoriem, tādēļ vispār amatpersona nevar rēķināties nedz ar noteiktu darba samaksas mainīgās daļas apmēru, nedz ar to, ka noteikti saņems darba samaksas mainīgo daļu. Atlīdzības likuma 15. panta ceturtajā daļā noteiktā izdienas piemaksa, kas tiesnesim, kurš saņēmis pozitīvu atzinumu kārtējā novērtēšanā, tiek piešķirta atkarībā no konkrēta amatā nostrādātā laika, ir ar likumu garantēta piemaksa. Tā ir precīzi definēta likumā un tiek piešķirta, pamatojoties uz konkrētiem un objektīviem kritērijiem, tātad tās piešķiršanā jebkāda rīcības brīvība ir izslēgta. Šāda rakstura piemaksas ietilpst darba samaksas regulārajā daļā, jo ar to saņemšanu amatpersona var pamatoti rēķināties. Lietā nav strīda par tiesnešiem paredzēto izdienas piemaksu, par tiesnešiem Atlīdzības likumā noteikto darba samaksas mainīgo daļu (proti, piemaksu par citu tiesnešu aizvietošanu vai papildu pienākumu veikšanu), par tiesnešiem noteiktajām sociālajām garantijām vai par dažāda līmeņa tiesnešu mēnešalgu apmēra aprēķinā izmantojamiem koeficientiem. Lietā ir strīds par rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgu, kas pielīdzināta 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram un izmantojama augstāka līmeņa tiesnešu mēnešalgu aprēķinā. Tātad lietā ir strīds tikai par vienu no tiesneša darba samaksas regulārās daļas elementiem - mēnešalgu, kas piesaistīta valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja jeb 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram. 18.2. Apstrīdētajā Atlīdzības likuma 4. panta devītās daļas pirmajā teikumā ir noteikts tiesneša mēnešalgas aprēķināšanas princips - tiesneša mēnešalgas piesaiste valsts tiešās pārvaldes iestādes augsti kvalificēta jurista mēnešalgai. Savukārt Atlīdzības likuma 6.1 pants noteic, kādā kārtībā šī piesaiste tiek īstenota. Ar Atlīdzības likuma 6.1 panta pirmo daļu rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalga ir tieši pielīdzināta konkrēta amata - valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja - jeb 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram, kas atbilstoši Atlīdzības likuma 3. pielikumam ir 1647 euro. Savukārt saskaņā ar Atlīdzības likuma 6.1 panta otro daļu augstāka līmeņa tiesnešu mēnešalgas apmērs nosakāms, rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalgai piemērojot noteiktu koeficientu. Tā kā ikviena tiesneša darba samaksas aprēķina pamats ir rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēnešalga, arī augstāka līmeņa tiesnešu mēnešalga ir piesaistīta valsts tiešās pārvaldes juridiskās struktūrvienības vadītāja mēnešalgai. Tātad abas apstrīdētās normas pēc būtības veido vienotu tiesnešu mēnešalgas aprēķināšanas sistēmu, kas paredz ikviena tiesneša mēnešalgas piesaisti valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja jeb 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram. Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas vērtēs kā vienotu tiesnešu darba samaksas regulējumu.