19. Article

Satversmes 83. pants noteic: "Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šajā konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai. Tāpēc Satversmes 83. pantā ietvertais tiesas un tiesnešu neatkarības princips jāaplūko kopsakarā ar tiesiskuma un varas dalīšanas principiem, kas atvasināti no pamatnormas, kā arī Satversmes 92. panta pirmo teikumu, kas paredz personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7. punktu). Cilvēka tiesību efektīva īstenošana nav iespējama, ja tiesneši nav neatkarīgi. Tādēļ tiesnešu neatkarība ir svarīga visiem, kas vēršas tiesā un rēķinās ar taisnīgumu tiesas spriešanā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.1. punktu). Viens no demokrātiskas tiesiskas valsts principiem ir tiesiskuma princips, un tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu. Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa. Tādējādi tiesnešu neatkarība garantē tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts interesēs (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2. punktu). Satversmes 107. pantā ietvertās tiesības attiecas uz sociālo sfēru. Satversmes 107. pants aizsargā ikvienas personas, tātad arī tiesneša, tiesības saņemt samaksu, kas atbilst veiktajam darbam. Vienlaikus pienācīga tiesnešu darba samaksa ietilpst Satversmes 83. pantā ietvertās tiesnešu neatkarības saturā, proti, vienā no tiesnešu neatkarības principa elementiem - tiesnešu finansiālajā drošībā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01 25. punktu). Līdz ar to likumdevējs, nosakot tiesnešu atlīdzību, bauda rīcības brīvību vienīgi tiktāl, ciktāl tas ievēro no Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības principa izrietošos kritērijus. Tāpēc attiecībā uz tiesnešiem apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 107. pantam ir vērtējama, ievērojot Satversmes 83. pantā ietverto tiesnešu neatkarības principu un no tā izrietošās prasības tiesnešu atlīdzības sistēmai (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01 25. punktu). Citiem vārdiem sakot, kritēriji, pēc kuriem izvērtējams, vai tiesnešiem ir nodrošināta atbilstoša samaksa Satversmes 107. panta izpratnē, tieši izriet no Satversmes 83. panta. Apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 107. pantam ir vērtējama, pārbaudot to atbilstību Satversmes 83. pantam. Ja tiks secināts, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 83. pantam, tas nozīmēs, ka apstrīdētās normas nenodrošina tiesnešiem atbilstošu darba samaksu un neatbilst arī Satversmes 107. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesa pārbaudīs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 83. pantam.