2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Tieslietu padome (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 83. un 107. pantam. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka no Satversmes 107. panta izrietot tiesnešu tiesības saņemt to izpildāmajām funkcijām un uzdevumiem atbilstošu samaksu un šīs tiesības varot tikt nodrošinātas vienīgi tad, ja visi valsts dienesta amati ir novērtēti pēc minētajiem kritērijiem un loģiski sakārtoti amatu sistēmā. Šāds arī esot bijis Atlīdzības likuma sākotnējais mērķis. Satversmes tiesa iepriekš esot atzinusi, ka valstij ir pienākums noteikt tiesnešiem tādu atalgojumu, kas atbilstu tiesneša statusam, funkcijām un atbildībai. Attiecīgi likumdevējam esot pienākums pastāvīgi rūpēties par to, lai neatkarīgi no normatīvo aktu grozījumiem un sociālām pārmaiņām tiesnešu atlīdzība paliktu atbilstoša Satversmei. Ar apstrīdētajām normām tiesneša amats atlīdzības ziņā esot samērots ar valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja amatu. Tomēr, samērojot minētos amatus, pirmkārt, neesot ņemtas vērā tiesneša un juridiskās struktūrvienības vadītāja atšķirīgās funkcijas, statuss un atbildība. Piemēram, tiesnesis pieņemot galīgos nolēmumus un uzņemoties par tiem atbildību, turpretim juridiskās struktūrvienības vadītājam parasti neesot tiesību izdot administratīvos aktus iestādes vārdā un, pat ja šādas tiesības tam būtu piešķirtas, šie administratīvie akti būtu apstrīdami augstākā iestādē. Otrkārt, neesot ņemts vērā tas, ka valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja atalgojums ir atkarīgs no darba rezultātiem - Atlīdzības likumā šīm amatpersonām esot paredzētas piemaksas, prēmijas un naudas balvas, turpretim tiesneša atalgojums neesot atkarīgs no viņa darba rezultātiem. Kā liecinot Tieslietu padomes apkopotā informācija, vairāku ministriju struktūrvienību vadītājiem esot noteiktas augstākas mēnešalgu grupas - 13., 14. un pat 16. mēnešalgu grupa (likums pieļaujot noteikt līdz pat 16. mēnešalgu grupai). Turklāt tiesnesim esot ierobežotas iespējas savienot amatus, bet valsts pārvaldē strādājošām amatpersonām šādi amatu savienošanas ierobežojumi neesot noteikti. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šāda tiesnešu atlīdzības sistēma liedzot tiesneša amatam piesaistīt labākos kandidātus un nemotivējot valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāju tiekties pēc augstāka karjeras pakāpiena - tiesneša amata, jo tiesneša atlīdzība faktiski esot mazāka. Kopš Atlīdzības likuma pieņemšanas Saeima esot būtiski atkāpusies no šā likuma sākotnēji loģiskās un funkcionāli taisnīgās sistēmas. No Atlīdzības likuma 3. panta septītās daļas esot izslēgts noteikums par vienotu pieeju atlīdzības noteikšanai valsts un pašvaldību institūcijās un, atsaucoties uz neatbilstošo atalgojuma līmeni un nespēju piesaistīt vakantajiem amatiem atbilstošus kandidātus zema atalgojuma dēļ, ar Atlīdzības likuma grozījumiem valsts pārvaldei esot ļauts nepieciešamības gadījumā palielināt atalgojumu noteiktiem amatiem. Atlīdzības likumā esot paredzētas vairākas atlīdzības faktiskās vērtības uzturēšanas sistēmas. Ja tiesnešu atlīdzības apmērs esot nosakāms, pamatojoties uz likumu, tad konkrētām valsts amatpersonām tas esot atkarīgs no mēneša vidējās darba samaksas valstī vai no finanšu sektorā strādājošo atalgojuma. Tādā veidā jau ar 2013. gadu esot faktiski samazināts tiesnešu atalgojums viņu pilnvaru laikā. Tiesnešu atalgojums neesot grozīts pēc tam, kad Atlīdzības likumā tika izdarīti grozījumi, ar kuriem izslēgtas normas par prēmiju un naudas balvu piešķiršanu tiesnešiem, un grozījumi, ar kuriem paplašinātas tiesības izmaksāt piemaksas valsts pārvaldes darbiniekiem un paredzēts augstāks maksimālais mēnešalgas apmērs Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonām un darbiniekiem. Minētie apstākļi liecinot, ka Saeima nav ievērojusi valsts dienestā esošo personu, tostarp tiesnešu, atlīdzības noteikumus un apstrīdētās normas esot kļuvušas par neatbilstošām Satversmes 107. pantam. Šī neatbilstība daļēji izpaužoties arī kā likumdevēja bezdarbība - tiesnešu atlīdzības sistēmas nepielāgošana ekonomiskās situācijas un tiesiskā regulējuma izmaiņām. Tiesneša atlīdzības aizsardzība esot viena no tiesneša neatkarības garantijām, un tādēļ tiesneša atlīdzības aizsardzība esot aplūkojama Satversmes 83. panta kontekstā. Tiesneša atlīdzības aizsardzība nozīmējot ne vien tiesneša atlīdzības noteikšanu ar likumu un nesamazināšanu tiesneša amata pilnvaru laikā, bet arī aizsardzību pret faktisku tās vērtības samazināšanos sakarā ar citu valsts dienestā esošo amatpersonu atlīdzības palielināšanu vai sociālām pārmaiņām. Tiesneša atlīdzības aizsardzība kā tiesu varas neatkarības garantija izpaužoties ne vien kā pareizs valsts dienestā esošu personu atlīdzības samērojums, bet arī kā atbilstoša mehānisma piemērošana, ar kuru tiek nodrošināta atlīdzības pārskatīšana tad, ja mainās sociālie apstākļi valstī. Ņemot vērā valsts iekšzemes kopprodukta un mēneša vidējās darba samaksas apmēra izmaiņas un citas sociālās pārmaiņas kopš 2011. gada, varot konstatēt, ka valsts pieļāvusi bezdarbību tiesnešu atlīdzības aizsardzībā. Paredzot citu valsts dienestā esošo amatpersonu atlīdzības aizsardzību, esot vēl vairāk samazināts tiesnešu atalgojuma līmenis. Salīdzinot tiesnešu atlīdzību ar valsts pārvaldes amatpersonu atlīdzību, tiesnešu atalgojumu vairs nevarot atzīt par pienācīgu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tādējādi esot nesamērīgi ierobežotas tiesnešu neatkarības garantijas un pārkāpts tiesnešu neatkarības princips. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve papildus uzsvēra, ka, nosakot atlīdzību tiesnešiem un atlīdzību valsts pārvaldē, esot jāievēro atšķirīgi principi, tādēļ valsts pārvaldē noteiktā atlīdzība varot tikt izmantota salīdzinājumam, bet neesot pieļaujama tiesnešu un valsts pārvaldes amatpersonu atalgojuma sazobe. Turklāt likumdevējs neesot paredzējis mehānismu tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības saglabāšanai.