21. Article

Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām šādām būtiskām garantijām: tiesneša amatā atrašanās garantijas (tiesnešu iecelšanas vai apstiprināšanas kārtība, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija, amata saglabāšanas garantijas, nosacījumi paaugstināšanai amatā un pārcelšanai citā amatā, pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas nosacījumi), tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla un materiāla rakstura garantijas), tiesneša institucionālā (administratīvā) neatkarība un tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes. Visas šīs garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tad tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.2. punktu). Tiesnešu neatkarība tiesiskā demokrātiskā valstī ir būtiska, lai nodrošinātu tajā valsts varas atzaru savstarpējo līdzsvaru un atsvaru. Izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesa vērtēs, vai ir nodrošināta tiesnešu finansiālā drošība. Ar tiesnešu finansiālo drošību jāsaprot valsts pienākums paredzēt tiesnešiem tādu atlīdzību, kas var viņiem nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni visā tiesneša karjeras garumā, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju, kā arī vispārējos dzīves standartus. Proti, tiesneša atlīdzībai ir jānodrošina tiesneša finansiālā drošība tādā līmenī, lai tiesnesis varētu izvēlēties tiesas spriešanu kā savu mūža profesiju, un jāsekmē tiesneša ekonomiskā drošība un neatkarība. Tādējādi tiesneša finansiālā drošība ietver ne vien viņa iztiku, bet, ņemot vērā tiesneša amata nozīmīgumu sabiedrībā, arī noteiktu dzīves kvalitāti jeb līmeni. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi uz vairākiem tiesnešu finansiālās drošības aspektiem un to, ka demokrātiskās valstīs tiesnešu finansiālā drošība nepārprotami ir atzīta par vienu no būtiskākajiem tiesnešu neatkarības nodrošināšanas elementiem (sk., piem., Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.2. punktu). 21.1. Tiesu vara ir viens no trim valsts varas atzariem atbilstoši no pamatnormas atvasinātajam un Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam varas dalīšanas principam. Saskaņā ar Satversmes 82. pantu tiesu sistēma ir konstitucionāls orgāns, savukārt tiesneši ir šā konstitucionālā orgāna amatpersonas, kas īsteno tiesas spriešanu valstī. Ikviens tiesnesis (ja lieta tiek izspriesta vienpersoniski) vai tiesnešu kolēģija (ja lieta tiek izspriesta koleģiāli), kas veido tiesas sastāvu, savā amata darbībā īsteno tiesu varu. Tādējādi ikviens tiesnesis, spriežot tiesu, darbojas arī kā izpildvaras un likumdevējvaras atsvars no valsts varas dalīšanas principa izrietošajā līdzsvara un atsvara sistēmā. Savukārt likumdevējam ir no varas dalīšanas principa izrietošs pienākums ievērot šo tiesneša statusu, proti, izturēties pret tiesu varu tā, lai būtu nodrošināts triju valsts varas atzaru savstarpējais līdzsvars. Šai likumdevēja attieksmei pret tiesu varu citstarp ir jāatspoguļojas arī tiesnešu atlīdzības tiesiskajā regulējumā. Ņemot vērā vienīgi tiesu varas atzaram uzticētās funkcijas un specifiskos tā veidošanas kritērijus, tiesneša amatu nedrīkst pielīdzināt cita valsts varas atzara amatam, paredzot tiem vienotus atlīdzības noteikšanas principus. No Satversmes neizriet likumdevēja pienākums nodrošināt visiem publiskajā jomā strādājošajiem strikti vienveidīgu vai proporcionālu atlīdzību. Tomēr ievērojamas atšķirības starp dažādiem valsts varas atzariem piederīgu, bet savstarpēji salīdzināmu amatu atlīdzību izjauc valsts varas atzaru savstarpējo līdzsvaru. No Satversmes 83. panta izriet tādi atlīdzības noteikšanas principi, kas attiecināmi vienīgi uz tiesnešiem. Savukārt izpildvaras amatpersonu atlīdzība tiek noteikta pēc citādiem principiem. Izpildvaras amatpersonu darba samaksa tiek noteikta, ievērojot tām izvirzītās prasības un noteiktos ierobežojumus. Turklāt valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu darba samaksu ietekmē amatpersonas personiskais ieguldījums savu pienākumu izpildē, darba rezultāti un citi apstākļi, proti, izpildvaras amatpersonām ir paredzētas arī prēmijas un piemaksas. Turpretim tiesneša darba samaksa nedrīkst būt atkarīga no tiesneša darba rezultātiem vai citiem apstākļiem, un tādēļ tiesnešiem nevar tikt piešķirtas prēmijas un naudas balvas (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.2. punktu). Likumdevējs ir tiesīgs, veidojot tiesnešu atlīdzības sistēmu, par atskaites punktu izvēlēties izpildvaras amatpersonas atlīdzības apmēru. Tomēr šādā gadījumā likumdevējam būtu pienākums tiesnešu atlīdzības sistēmu veidot tā, lai tiesnešu atlīdzība atbilstu no Satversmes 83. panta izrietošajiem principiem. Nebūtu pieļaujama tiesnešu atlīdzības sistēmas veidošana pēc tādiem atlīdzības noteikšanas principiem, kas nenodrošina tiesu varas neatkarību. Tāda tiesnešu atlīdzības sistēma, kurā tiesneša atlīdzība ir atkarīga no citam valsts varas atzaram raksturīgiem atlīdzības noteikšanas principiem, neatbilst tiesnešu neatkarības principam. 21.2. Satversmes 83. pants aizsargā tiesnešu atlīdzības faktisko vērtību, un no tā izriet aizliegums samazināt tiesneša atlīdzības faktisko vērtību viņa pilnvaru laikā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.2. un 11.2. punktu). Tiesneša atlīdzības faktisko vērtību var noskaidrot pēc tā, kādu dzīves līmeni tiesneša faktiski saņemtā atlīdzības summa absolūtos skaitļos spēj viņam nodrošināt konkrētajos valsts ekonomiskajos apstākļos. Tātad ar tiesneša atlīdzības faktisko vērtību ir saprotama atlīdzības relatīvā vērtība - spēja nodrošināt noteiktu dzīves līmeni. Tiesneša atlīdzības faktiskajai vērtībai atbilstoši Satversmes 83. pantam ir jānodrošina tiesneša finansiālā drošība. Savukārt tiesneša finansiālā drošība nav apdraudēta vienīgi tad, ja tiesneša saņemtā atlīdzība ļauj viņam uzturēt pienācīgu dzīves līmeni un arī parūpēties par savas ģimenes labklājību. Vienīgi tādā gadījumā, ja tiek nodrošināta tiesneša finansiālā drošība, nevarētu būt šaubu par to, ka tiesnesis var pilnīgi neatkarīgi veikt savus amata pienākumus. Sabiedrības uzticība tiesu varas neatkarībai tiktu iedragāta, ja tiesnešiem maksātu tik zemas algas, ka varētu rasties kaut mazākās aizdomas par to, ka tiesneši var tikt ietekmēti, izmantojot politisko vai jebkādu citu spiedienu ar ekonomiskiem līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21.1. punktu). Tiesnesim ir jābūt drošam, ka visu amata pildīšanas laiku viņa atlīdzības faktiskā vērtība nesamazināsies salīdzinājumā ar brīdī, kad viņš sāka pildīt savus amata pienākumus, un ka tādā gadījumā, ja dzīvošanas izmaksas pieaugs, viņa atlīdzība tiks atbilstoši palielināta. Ja likumā nav ietverta kārtība, kādā darba samaksa automātiski pieskaņojas mainīgajām dzīvošanas izmaksām, tad likumā ir jāparedz cits mehānisms, kas šo saskaņu nodrošinātu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.2. punktu). 21.3. Tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības aizsardzība var tikt nodrošināta, likumdevējam izveidojot tādu tiesnešu atlīdzības sistēmu, kas tiesneša atlīdzības faktisko apmēru padara atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, kas atspoguļo ekonomisko situāciju valstī. Pēc tādas sistēmas izveides, kas paredz tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības saglabāšanu, likumdevējam nebūtu jāiejaucas tiesu varas funkcionēšanā. Atkarībā no valsts ekonomiskās situācijas izmaiņām šāda tiesnešu atlīdzības sistēma nodrošinātu nemainīgu tiesnešu atlīdzības faktisko vērtību. Tāda bija, piemēram, tiesnešu atlīdzības sistēma, kura darbojās līdz 2010. gada 31. decembrim, paredzēja tiesneša mēnešalgas apmēra piesaisti vidējai mēnešalgai valstī un kuru Satversmes tiesa atzina par atbilstošu Satversmes 83. pantam (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.5. punktu). Satversmes tiesai rakstveidā iesniegtajos viedokļos un tiesas sēdē pieaicinātās personas Finanšu ministrija un zvērināts advokāts E. Pastars norādīja, ka tiesnešu mēnešalgu piesaiste vidējai mēnešalgai valstī neesot pieļaujama, jo izraisītu tiesnešu mēnešalgu mākslīgu pieaugumu, proti, katrs tiesnešu algu pieaugums kārtējā gadā izraisītu ar ekonomiskiem apstākļiem nepamatotu vidējās mēnešalgas pieaugumu nākotnē. Tomēr Satversmes tiesa konstatē, ka tāda mēnešalgas aprēķināšanas sistēma, kas mēnešalgas apmēru padara atkarīgu no vidējās mēnešalgas valstī, šīs lietas izskatīšanas brīdi spēkā esošajā Atlīdzības likuma redakcijā ir noteikta Saeimas un pašvaldību domju deputātiem, Ministru prezidentam, Ministru prezidenta biedram, ministriem un īpašu uzdevumu ministriem, parlamentārajiem sekretāriem, valsts kontrolierim un Valsts kontroles padomes locekļiem, tiesībsargam, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam un locekļiem, Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam, viņa vietniekam, komisijas sekretāram un locekļiem, Centrālās zemes komisijas priekšsēdētājam, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājam un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas amatpersonām un darbiniekiem. Tomēr no Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības principa neizriet likumdevēja pienākums noteikt tieši tādu sistēmu, kas paredzētu tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības automātisku saglabāšanu. Likumdevējs ir tiesīgs izšķirties arī par fiksēta tiesnešu atlīdzības apmēra noteikšanu, taču šādā gadījumā tam būtu jāparedz tiesnešu atlīdzības apmēra regulāra pārskatīšana. Proti, likumdevējam, būtu jānosaka termiņš, pēc kura tiesnešu atlīdzības apmērs pārskatāms, kā arī jāparedz konkrēti objektīvi kritēriji, pēc kuriem vērtējams tiesnešu atlīdzības faktiskais apmērs, un tā vērtēšanas kārtība, vienlaikus nodrošinot arī tiesnešu neatkarības prasību ievērošanu. Līdz ar to likumdevējam ir jāizveido tāda tiesnešu atlīdzības sistēma, kas nodrošinātu tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības atbilstību tiesnešu finansiālās drošības prasībām un ietvertu tās saglabāšanas mehānismu.