22. Article

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām normām noteiktā tiesnešu atlīdzības sistēma atbilst no Satversmes 83. panta izrietošajiem tiesneša neatkarības kritērijiem. 22.1. Darba samaksa nodrošina tiesneša finansiālo drošību, ja tā ir samērīga ar tiesneša amatam izvirzītajām prasībām un no tiesneša amata izrietošajiem ierobežojumiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21. punktu). Turklāt ir jāievēro, ka tiesības uz taisnīgu tiesu, likumu pareizu piemērošanu un Satversmes vērtību aizsardzību nespēj nodrošināt tiesnesis, kurš ir neatkarīgs, bet nav pietiekami kvalificēts, tādēļ tiesnešu darba samaksai ir jāspēj piesaistīt tiesneša amatam spējīgākos kandidātus (sk., piem., Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 9.punktu). Tādējādi tiesnešu darba samaksai, lai tā nodrošinātu tiesnešu finansiālo drošību, ir jābūt: 1) samērotai ar tiesneša amatam izvirzītajām prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem; 2) konkurētspējīgai. 22.2. Satversmes tiesa jau secināja, ka likumdevējam nav no Satversmes izrietoša pienākuma nodrošināt striktu atlīdzības vienveidību visiem publiskajā jomā strādājošajiem, tomēr tiesneša atlīdzībai jābūt samērīgai ar tiesneša amatam izvirzītajām prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem. Likumdevējs ar apstrīdētajām normām ir piesaistījis tiesneša mēnešalgu valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja jeb 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram. Attiecīgi Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai likumdevējs ar apstrīdētajām normām noteicis tādu rajona (pilsētas) tiesas tiesneša darba samaksu, kas ir samērīga ar valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja darba samaksu. Tiesneša statuss konstitucionāli tiesiskajā iekārtā un tiesnešu īstenotā tiesas spriešanas funkcija ne vien piešķir likumdevējam tiesības, bet arī uzliek pienākumu noteikt tiesnešiem kā tiesu varas īstenotājiem īpašas kompetences, kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī ierobežojumus, kas vērsti uz tiesneša neatkarības nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 9. punktu). Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" normām par tiesnesi var strādāt vienīgi augsti kvalificēts un godīgs jurists ar nevainojamu reputāciju. Lai piesaistītu tiesneša amatam profesionālas, zinošas, nobriedušas un sociāli kompetentas personas, tiesneša amatam ir noteikts vecuma cenzs un izvirzītas īpašas prasības attiecībā uz tiesneša amata kandidāta profesionālo pieredzi. Lai nodrošinātu tiesnešu un tiesu varas neatkarību, kā arī aizsargātu tiesu varas reputāciju, tiesnesim ir noteikti no tiesneša statusa izrietoši pamattiesību ierobežojumi. Tiesnesim ir noteikti stingri amatu savienošanas ierobežojumi, kas ievērojami samazina tiesneša iespējas papildus darboties arī citos amatos. Tiesnesim ir aizliegts iesaistīties politiskajās partijās un citās politiskajās organizācijās un aizliegts streikot. Savas tiesības tiesnesim jāizmanto tā, lai neciestu tiesas un tiesneša cieņa un gods, objektivitāte un tiesas neatkarība. Tiesnesim ir jāievēro visaugstākie uzvedības standarti, jo tiesnesis nedz ikdienā, nedz amata pienākumu veikšanas laikā nedrīkst pieļaut tādas situācijas, rīcību vai izteikumus, kas varētu radīt kaut vismazākās šaubas par viņa spēju saglabāt objektivitāti un neatkarību vai kas varētu kaitēt tiesneša un tādējādi arī visas tiesu varas godam un cieņai. Ir jāņem vērā arī tas, ka tiesneši sava amata nozīmes un pieņemto nolēmumu tiesisko seku dēļ bieži nonāk sabiedrības uzmanības centrā. Lai tiesnesis nezaudētu kvalifikāciju, viņam ir pienākums visas tiesneša karjeras laikā pastāvīgi papildināt savas zināšanas. 22.3. Rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis, sākot pildīt tiesneša amata pienākumus, saņem darba samaksu, ko veido vienīgi tiesneša mēnešalga, kuras apmērs ar apstrīdētajām normām ir pielīdzināts 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram jeb 1647 euro. Taču ierēdņiem, tai skaitā valsts tiešās pārvaldes iestāžu juridisko struktūrvienību vadītājiem, kuru amatam atbilst 12. mēnešalgu grupa, ir paredzētas iespējas saņemt ievērojama apmēra vispārējās un speciālās piemaksas. Saskaņā ar Atlīdzības likuma 14. panta pirmo, otro, sesto, divpadsmito un trīspadsmito daļu valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītājs var saņemt šādas vispārējās piemaksas: 1) piemaksas līdz 30 procentu apmēram no mēnešalgas par papildu pienākumu veikšanu vai citas amatpersonas aizvietošanu, kuru kopsumma nedrīkst pārsniegt 30 procentus no mēnešalgas; 2) piemaksu par virsstundu darbu vai darbu svētku dienās 100 procentu apmērā no tam noteiktās stundas algas likmes vai arī virsstundu darba kompensāciju, proti, apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši nostrādāto virsstundu skaitam citā nedēļas dienā; 3) piemaksu par personisko darba ieguldījumu un darba kvalitāti līdz 40 procentu apmēram no mēnešalgas (ja šī piemaksa tiek piešķirta vienlaikus ar 1. punktā minētajām piemaksām, to kopsumma nedrīkst pārsniegt 60 procentus no mēnešalgas) Papildus tam valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītājs var saņemt: 1) speciālo piemaksu par darbu, kas saistīts ar īpašu risku; 2) speciālo piemaksu par valsts institūcijai būtisko funkciju nodrošināšanu vai stratēģiski svarīgu mērķu īstenošanu līdz 100 procentu apmēram no mēnešalgas, ciktāl viņa mēnešalgas apmērs kopā ar šo speciālo piemaksu nepārsniedz Ministru prezidentam noteikto mēnešalgu. Turklāt valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītājs saskaņā ar Atlīdzības likuma 16. panta otro daļu var saņemt vispārējo prēmiju sakarā ar ikgadējo darbības un tās rezultātu novērtējumu līdz 75 procentu apmēram no mēnešalgas. Savukārt saskaņā ar Atlīdzības likuma 3. panta ceturtās daļas 5. punktu valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītājs sakarā ar viņam vai iestādei svarīgu sasniegumu vai notikumu var saņemt naudas balvas, kuru kopsumma kalendāra gadā nedrīkst pārsniegt tam noteiktās mēnešalgas apmēru. Minētās Atlīdzības likuma normas pieļauj to, ka valsts tiešās pārvaldes iestāžu juridisko struktūrvienību vadītāji, kuru amatam atbilst 12. mēnešalgu grupa, uz darba samaksas mainīgās daļas rēķina var saņemt tādu darba samaksu, kas ievērojami pārsniedz ar apstrīdētajām normām noteikto rajona (pilsētas) tiesas tiesneša darba samaksu. No Satversmes tiesā saņemtās informācijas par darba samaksu ministrijās un Valsts kancelejā no 2014. līdz 2017. gadam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 61.-65. un 67.-84. lp.; 5. sēj. 48.-70., 82.-89. un 129.-149. lp.; 6. sēj. 1.-22. lp.) un pieaicinātās personas A. Riebas veiktās šīs informācijas analīzes rezultātiem (sk. lietas materiālu 6. sēj. 29.-42.lp. un 7. sēj. 65.-69.lp.), kā arī Valsts kontroles pilnvarotās pārstāves paskaidrojumiem, ko viņa sniedza tiesas sēdē (sk. lietas materiālu 7. sēj. 73.-76. lp.), izriet, ka ministriju un Valsts kancelejas juridisko struktūrvienību vadītājiem izmaksātās piemaksas faktiski pēc būtības jau kļuvušas pastāvīgas, proti, ievērojama apmēra piemaksas tiem tiek izmaksātas lielākajā kalendāra gada mēnešu daļā vai pat visa gada garumā. Turklāt piemaksu piešķiršanas process un pamatojums vairumā gadījumu esot formāls. Rezultātā lielākās daļas ministriju juridisko nodaļu vadītāju (kuriem noteikta 12. vai 13. mēnešalgu grupa) faktiski saņemtā darba samaksa pārsniedz tiem noteikto mēnešalgu par 20 līdz 40 procentiem, bet daļā ministriju - pat par vairāk nekā 50 procentiem. Vienīgais izņēmums ir Tieslietu ministrija, kuras juridiskās nodaļas vadītāja darba samaksa mēnešalgas apmēru nepārsniedza vairāk kā par 20 procentiem. Taču visās ministrijās juridisko nodaļu vadītāju darba samaksa pārsniedz 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālo apmēru, aptuveni 50 procentos gadījumu juridisko nodaļu vadītāju darba samaksa pārsniedz 14. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālo apmēru un bieži vien pat 16. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālo apmēru. Savukārt ministriju juridisko nodaļu vadītāju vietnieku (kuriem noteikta 11. vai 12. mēnešalgu grupa) saņemtā darba samaksa aptuveni vienā trešdaļā gadījumu pārsniedz tiem noteikto mēnešalgu par 20 līdz 25 procentiem, bet aptuveni divās trešdaļās gadījumu - par vairāk nekā 30 procentiem (līdz pat 60 procentiem). Tādējādi 70 procentos gadījumu ministriju juridisko nodaļu vadītāju vietnieku faktiski saņemtās darba samaksas apmērs ievērojami pārsniedz 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālo apmēru un atsevišķos gadījumos pietuvinās pat 14. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram. Atlīdzības likumā ietvertais tiesnešu darba samaksas tiesiskais regulējums pats par sevi neatspoguļo tiesnešiem izvirzītās augstās kvalifikācijas un sociālās kompetences prasības, kā arī noteiktos amata ierobežojumus, kas garantē tiesnešu neatkarību Satversmes 83. panta izpratnē. Savukārt Atlīdzības likuma normu piemērošanas prakse valsts pārvaldē vienīgi pastiprina tiesnešu finansiālās drošības apdraudējumu, būtībā vēl vairāk samazinot ar apstrīdētajām normām noteiktās tiesnešu darba samaksas jau tā neatbilstoši zemo faktisko vērtību. Ar apstrīdētajām normām tiesnešiem ir noteikta tāda darba samaksa, kuras absolūtā un attiecīgi arī faktiskā vērtība ir zemāka nekā amatpersonai, kuras mēnešalgai saskaņā ar apstrīdētajām normām tiesnešu mēnešalga ir piesaistīta. Līdz ar to tiesnešu darba samaksas faktiskā vērtība neatbilst tiesneša amatam izvirzītajām augstajām prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem un nenodrošina tiesnešu finansiālo drošību. Tā kā tiesnešu darba samaksas faktiskā vērtība nenodrošina tiesnešu finansiālo drošību, jo tā nav samērīga ar tiesneša amatam izvirzītajām prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem, Satversmes tiesai izskatāmās lietas ietvaros vairs nav nepieciešams vērtēt, vai tiesnešu darba samaksa ir konkurētspējīga. 22.4. Pašreizējā tiesnešu atlīdzības sistēma neietver tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības saglabāšanas mehānismu, jo, ņemot vērā apstrīdētajās normās paredzēto tiesnešu mēnešalgas piesaisti, viņu mēnešalgu apmērs tiktu pārskatīts vienīgi tad, ja likumdevējs nolemtu pārskatīt 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālo apmēru. Likumā nav ietverts regulējums attiecībā uz likumdevēja pienākumu regulāri pārskatīt tiesnešu mēnešalgas apmēru, kā arī nav definēti kritēriji, kas jāievēro, lai nodrošinātu tādu tiesnešu darba samaksas faktisko vērtību, kas nodrošinātu tiesnešu finansiālo drošību. Pašreizējā tiesnešu darba samaksas sistēma neparedz likumdevējam pienākumu pēc noteikta perioda pārskatīt tiesnešu darba samaksu. Proti, tas, vai likumdevējs pārskatīs tiesnešu darba samaksu, ir atkarīgs no paša likumdevēja ieskata. Turklāt ar apstrīdētajām normām tiesnešu algu pārskatīšana ir sasaistīta ar atalgojuma pārskatīšanu valsts pārvaldē. Vienīgā Atlīdzības likuma norma, kas paredz tajā noteiktās atlīdzības pārskatīšanu, ir 3. panta septītā daļa, kas noteic: "Valsts un pašvaldību institūcijas pārskata amatpersonām (darbiniekiem) noteikto atlīdzību, ņemot vērā valsts ekonomisko attīstību, solidaritātes principu, kā arī izvērtējot ekonomisko situāciju valstī (iekšzemes kopprodukta izmaiņas, produktivitātes izmaiņas, inflācija, deflācija) un citus pamatotus kritērijus." Tomēr minētā tiesību norma ietver vienīgi valsts un pašvaldību institūciju vadītāju pienākumu savas kompetences ietvaros pārskatīt attiecīgajās institūcijās amatpersonām un darbiniekiem noteikto atlīdzību un tādēļ nav piemērojama tiesnešu darba samaksai. Arī Atlīdzības likuma 4.2 pants, kas paredz amatpersonu un darbinieku mēnešalgu apmēra pārskatīšanu, attiecas vienīgi uz attiecīgo valsts un pašvaldību institūciju vadītājiem. Tādējādi ar Atlīdzības likumu ir izveidota tāda sistēma, kas pakārtota valsts pārvaldē strādājošo atalgojuma noteikšanas kritērijiem un nenodrošina tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības saglabāšanu. Satversmes tiesa konstatē, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā tiesnešu darba samaksas sistēma nenodrošina tādu tiesnešu darba samaksas faktisko vērtību, kas garantētu viņu finansiālo drošību, kā arī tiesnešu darba samaksas faktiskās vērtības aizsardzību. Apstrīdētajās normās noteiktā tiesnešu atlīdzības piesaiste nenodrošina tiesnešu darba samaksas atbilstību no tiesnešu neatkarības principa izrietošajām prasībām. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 83., kā arī 107. pantam un ir atzīstamas par spēkā neesošām.