13. Article

Vienlaicīgi paaugstinātam inficēšanās riskam ir pakļauti šo dažādo riska grupu personu partneri (piemēram, INL, MSM, prostitūcijā nodarbināto personu partneri). 2.1.HIV/AIDS HIV infekcijas izplatība ir globāla mēroga problēma, kam ir sociāli ekonomiskas sekas un kas negatīvi ietekmē visas sabiedrības veselību, katra indivīda drošību, iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū, kā arī ietekmē valsts labklājību kopumā. Latvija ir to ES valstu vidū, kur HIV infekcijas izplatības rādītāji ir vieni no visaugstākajiem ES. SPKC dati rāda, ka 2015.gadā Latvijā tika reģistrēti 19,8 HIV infekcijas gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, salīdzinoši pēc jaunākajiem publicētajiem ECDC datiem ES/EEZ valstīs 2015.gadā vidēji reģistrēti 5,8 HIV infekcijas gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem (dati par HIV epidemioloģisko situāciju 2016.gadā ES/EEZ valstīs tiks publicēti 2017.gada beigās). 1.attēls: HIV un AIDS saslimšanas gadījumi, 2015.8 Latvijā, salīdzinot ar 2015.gadu, 2016.gadā ir samazinājies jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaits (18,5 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Savukārt 2015.gadā jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaits pieaugušajiem (vecumā no 15-49 gadiem uz 1000 neinficētām personām populācijā) ir augsts (0,53) un Eiropas reģionā ieņem ceturto vietu aiz Baltkrievijas, Ukrainas un Moldovas Republikas (Eiropas reģionā vidējais rādītājs ir 0,47).9 2015.gadā Latvijā reģistrēti 6,7 AIDS gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, salīdzinot ar jaunākajiem publicētajiem ECDC datiem, ES/EEZ valstīs 2015.gadā vidēji reģistrēti 0,8 AIDS gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem (dati par AIDS epidemioloģisko situāciju 2016.gadā ES/EEZ valstīs tiks publicēti 2017.gada beigās).10 SPKC dati rāda, ka 2016.gadā ir samazinājies jaunatklāto AIDS gadījumu skaits (5,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem), salīdzinot ar 2015.gadu. 2.attēls: HIV un AIDS gadījumu skaita dinamika (2012.-2016.)* *Dati: SPKC, uz gada vidējo iedzīvotāju skaitu, izņemot 2016.gadu, kad rēķināts uz iedzīvotāju skaitu gada sākumā Palielinoties HIV inficēto pacientu skaitam un pacientu skaitam AIDS stadijā, ar katru gadu palielinās HIV infekcijas ārstēšanai paredzēto zāļu izmaksas. 3.attēls: ARV terapiju saņēmušo pacienta skaita un izmaksu dinamika (2011.-2016.)* * Dati: NVD SPKC statistikas dati rāda, ka nāves gadījumu skaits no AIDS pēdējos gados samazinās (2013.g. - 110 gadījumi, 2014.g. - 102, 2015.g. - 86, 2016.g .-71).11 4.attēls: Nāves gadījumu no AIDS dinamika (2013.-2016.)* * Dati: SPKC, Latvijas iedzīvotāju nāves cēloņu datu bāze No 1987.gada līdz 2016.gada 31.decembrim Latvijā HIV/AIDS gadījumu valsts reģistrā kopā reģistrēti 6972 HIV infekcijas gadījumi, to skaitā 1786 AIDS gadījumi un 1676 nāves gadījumi. Neskatoties uz to, ka jaunatklāto AIDS gadījumu skaitam pēdējos gados ir tendence samazināties, AIDS ir 28% no jaunatklātajiem HIV gadījumiem. Tas liecina, ka HIV infekcija joprojām tiek atklāta novēloti un ir jāpieliek pūles, lai paplašinātu to cilvēku skaitu, kas tiek testēti uz HIV. 5.attēls: Laboratorijās veikto HIV testu skaits (2011.-2016.)* *Dati: SPKC Latvijā 2015. un 2016.gadā kopā no visiem jaunatklātajiem 758 HIV infekcijas gadījumiem 92 (12%) HIV infekcijas gadījumi tika konstatēti ieslodzījuma vietās, tai skaitā 78 gadījumi vīriešiem un 14 - sievietēm. Statistikas dati liecina, ka pēdējos piecus gadus (2012.-2016.) inficēšanās ar HIV biežāk notikusi tieši heteroseksuālās transmisijas ceļā (37%), nevis kopīgu injicēšanas piederumu lietošanas rezultātā (22%). Aplūkojot tendences pēc HIV infekcijas transmisijas ceļiem, vērojams, ka 2016.gadā visbiežāk norādīta ir heteroseksuālā transmisija - 38% un narkotiku injicēšana - 17%, bet jāņem vērā, ka 2016.gadā 37% gadījumos inficēšanās ceļš nav noskaidrots. Papildus jāņem vērā, ka intravenozo narkotiku lietošana veicina heteroseksuālās transmisijas riskus HIV izplatībai. Turklāt, lai gan grūtniecēm ir pieejama valsts apmaksāta profilaktiskā ārstēšana, ik gadu ar HIV inficējas arī vairāki jaundzimušie (no visiem 2016.gadā reģistrētajiem HIV gadījumiem vertikālā transmisija - 1,6%).12 SPKC epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka Latvijā ir liels jaunatklātās HIV infekcijas gadījumu īpatsvars, kad ārstniecības personas nenoskaidro inficēšanās ceļu pacientiem ar HIV infekciju. No 2012. līdz 2015.gadam šis radītājs svārstījās no 29,7 līdz 31,8%, bet 2016.gadā ir pieaudzis vēl vairāk - līdz 37% (skat. 2.tabulu). Tātad inficēšanās ceļš nav noskaidrots (nav zināms) katram trešajam pacientam ar HIV infekciju. Saskaņā ar ECDC 2015.gada ziņojumu13 ES/EEZ valstīs vidējais HIV infekcijas gadījumu īpatsvars ar nenoskaidroto inficēšanās ceļu bija ievērojami mazāks - 20,2%. 1.tabula: HIV pacientu skaits ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu un šo gadījumu īpatsvars no visiem jaunatklātās HIV infekcijas gadījumiem Latvijā 2012.-2016. gadā* Gadījumu skaits /Gads 2012. 2013. 2014. 2015. 2016. Jaunatklātās HIV infekcijas gadījumu skaits 339 340 347 393 365 Nenoskaidrots inficēšanas ceļš 108 101 109 119 135 % 31,8 29,7 31,4 30,2 37,0 *Dati: SPKC Atbilstoši MK 2003.gada 4.novembra noteikumiem Nr.628 "Cilvēka imūndeficīta vīrusa infekcijas (HIV) un AIDS izplatības ierobežošanas un ar HIV inficētu personu un AIDS slimnieku ārstēšanas organizatoriskā kārtība" ārstniecības personas, kura norīko testēšanu uz HIV infekciju, pienākums ir sniegt pacientam pirmstesta un pēctesta konsultāciju, kā arī sniegt HIV inficētai personai psiholoģisku atbalstu. Liels HIV infekcijas pacientu īpatsvars ar nenoskaidroto inficēšanās ceļu liecina par nepietiekošu uzticību, kura veidojas starp ārstu un pacientu, kas savukārt norāda uz to, ka netiek veikta padziļināta pirms un pēc HIV testa konsultācija. Nepietiekama ārstniecības personu sadarbība ar HIV pacientu negatīvi ietekmē epidemioloģiskās uzraudzības datu, sevišķi riska faktoru analīzi, un secinājumu kvalitāti. HIV inficēto personu ārstēšanā vissvarīgākais nosacījums ir pacienta līdzestība. Tas nozīmē, ka personai, kura saņem specifisko ārstēšanu - ARV terapiju, ir jāsadarbojas ar ārstējošo ārstu, pilnībā jāizprot ārstēšanas nozīme un sekas, kādas var rasties pārtraucot ārstēšanu vai veicot to neregulāri, un precīzi jāievēro visi ar zāļu lietošanu saistītie noteikumi. Biedrība "Apvienība HIV.LV" savā tīmekļa vietnē veica HIV inficētu personu aptauju par līdzestību un saskaņā ar to 52,9% no atbildējušajiem atzina, ka ir līdzestīgi un lieto visas nozīmētās zāles, 17,7% aptaujāto atzina, ka ir līdzestīgi, neskatoties uz blaknēm, bet 8,8% - uzskatīja, ka HIV/AIDS nevar ārstēt.14 Pacienti no ARV terapijas atsakās gan blakusparādību dēļ, gan sociāli finansiālu problēmu dēļ, jo nav līdzekļu, lai aizbrauktu no attālākiem Latvijas reģioniem uz RAKUS pēc receptes HIV ārstēšanai nepieciešamajām zālēm, zināšanu un izpratnes trūkuma dēļ, kā arī atsevišķos gadījumos dzīvesveida dēļ, piemēram, intravenozo narkotiku lietošana. Farmakoloģiskā opioīdus aizvietojošā terapija un HIV terapija netiek nodrošinātas vienā vietā. Tas mazina INL līdzestību HIV terapijai. Lai uzlabotu INL līdzestību, ir nepieciešams radīt iespējas, lai šos pakalpojumus INL varētu saņemt vienuviet. Ņemot vērā to, ka HIV inficētās personas ir stigmatizētas un komunicē noslēgtā personu lokā, viņu motivēšanai iesaistīties ārstēšanā ir jānotiek viņiem draudzīgā vidē, tuvu viņu pulcēšanās vietām.15 Viens no efektīviem veidiem ir zema sliekšņa pakalpojumu nodrošināšana. Šie pakalpojumi ir vērsti uz profilaksi vai veselības veicināšanu. Tie tiek nodrošināti apmeklētājiem ērtos laikos, pēc iespējas pietuvināti viņu ikdienas uzturēšanās vietai, anonīmi un bez maksas. Zema sliekšņa pakalpojumu centri tiek veidoti klientam draudzīgi, kuros apmeklētājam tiek izvirzītas minimālas prasības, vienlaicīgi klientam sniedzot iespējas saņemt nepieciešamo sociālo un medicīnisko palīdzību, kā arī konsultācijas norit viņam saprotamā valodā. Centri ir viegli sasniedzami, profesionāli un elastīgi savā darbībā, droši un uzticami no klienta viedokļa, ievērojot vislielāko iespējamo konfidencialitāti.16 HIV profilakses un kaitējuma mazināšanas jomā būtiska nozīme ir efektīvai starpinstitūciju sadarbībai, lai pēc iespējas plašāk veiktu profilakses pasākumus valstī. Kā viena no problēmām jāmin sadarbības trūkums starp visām ar HIV profilaksi un kaitējuma mazināšanu saistītajām pusēm, tostarp, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, policiju, iekšlietu struktūrām, veselības politikas veidotājiem, NVO un pašvaldībām. Citu valstu prakse, piemēram, Spānijas prakse liecina, ka policijas darbinieku iesaiste kaitējuma mazināšanas un HIV profilakses pasākumu īstenošanā ir vēlama un nepieciešama. Piemēram, policijas darbiniekiem ir regulāri jāinformē kaitējuma mazināšanas pakalpojumu sniedzēji par vietām, kur pulcējas INL, par vietām, kur regulāri tiek izmestas izlietotās šļirces un adatas. Savukārt personas, kuras lieto injicējamās narkotikas, ir jāinformē par vietām, kur saņemt kaitējuma mazināšanas pakalpojumus. Tādā veidā tiek mazināta ar narkotiku lietošanu saistīto infekciju slimību izplatība INL vidū un sabiedrībā kopumā. Latvijā par efektīvas sadarbības trūkumu liecina arī kaitējuma mazināšanas pakalpojumu sniedzēju un to klientu sasaistes trūkums ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem situācijā, kad klientam HIV profilakses punktā tiek veikta infekcijas slimību primārā diagnostika (ekspresdiagnostika). Pozitīva eksprestesta gadījumā klientam tiek sniegtas norādes par tālāko rīcību, taču ņemot vērā to, ka nav vienotas sistēmas, nav zināms, vai klients būs vērsies veselības aprūpes iestādē un veicis nepieciešamos izmeklējums, kā arī saņēmis ārstēšanu. ECDC ekspertu ziņojumā17 minēts, ka ļoti svarīgi radīt tādu vidi, kas veicinātu lielāku pašvaldību iesaistīšanos HIV infekcijas profilakses pasākumu īstenošanā valstī ar uzsvaru uz kaitējuma mazināšanas pasākumiem un ciešāku sadarbību ar NVO. Kā liecina SPKC pieredze, sniedzot metodisko atbalstu HPP, kaitējuma mazināšanas pasākumu īstenošana pašvaldībās bieži vien ir ierobežota vai tiek veikta konkrētu laika periodu. Jāņem vērā to, ka šādu pasākumu veikšanai trūkst finanšu līdzekļi un pašvaldības politiskais atbalsts, kā arī pašvaldībā strādājošajiem speciālistiem nav pietiekošu zināšanu par HIV profilakses un kaitējuma mazināšanas pakalpojumu veikšanas nozīmi, pozitīvo ietekmi un nepieciešamību kopumā. HIV savlaicīga ārstēšana ir vissvarīgākais profilakses pasākums, lai samazinātu HIV izplatību sabiedrībā. Pētījumos18 ir pierādīts, ka uzsākot agrīnu HIV ārstēšanu un samazinot vīrusa šūnu skaitu cilvēka organismā līdz minimumam, HIV inficētais vairs nevar inficēt partneri, tādējādi samazinot infekcijas izplatības risku par 20%. Pētījumi19 arī pierāda, ka bez ARV terapijas 100 inficēti cilvēki gada laikā inficē vēl 12 cilvēkus. Tādēļ viens no svarīgākajiem pasākumiem HIV izplatības samazināšanā ir nodrošināt pēc iespējas agrīnāku HIV inficēto personu ārstēšanu, nodrošinot ārstēšanu apmēram 90% no HIV inficētām personām. Latvijā šobrīd ARV terapiju saņem ap 35% no HIV inficētām personām. Latvijā 2016.gada beigās ir 5296 dzīvas HIV inficētas personas, no kurām 1883 saņem ARV. Līdz ar to varam secināt, ka pastāv risks, ka gada laikā var tikt inficētas vairāk kā 400 jaunas personas, kas atbilst pašreizējām saslimstības tendencēm. Viena no biežākajām HIV pavadošajām slimībām ir tuberkuloze (TB). 17,4% no TB pacientiem ir HIV inficētas personas. Vidēji ES šis rādītājs ir 4,6%. 6.attēls: TB gadījumi ar HIV pozitīvu statusu, 2015.20 HIV inficēto pacientu vidū arī ir izplatītas multirezistentās TB formas. Apmēram 16% no TB pacientiem ar HIV infekciju ir TB multirezistentā forma. Latentā TB ir stāvoklis, kad persona ir inficēta ar Mycobacterium tuberculosis baktēriju, bet nav attīstījusi mikobaktērijas izraisītā TB slimība. Persona ar latento TB ir asimptomātiska un nespēj inficēt citas personas. Tajā pašā laikā latentā TB var pāriet aktīvā formā brīžos, kad imūnā sistēma ir ļoti novājināta, piemēram, HIV inficētiem pacientiem. HIV inficētām personām, inficējoties ar TB ierosinātāju, ir augstāks risks saslimt ar aktīvu TB, kas apgrūtina šo personu ārstēšanu. Šobrīd tikai 75% HIV inficēto personu ir izmeklēti uz TB. Tādēļ ir svarīgi HIV inficētām personām TB infekciju atklāt pēc iespējas agrāk un uzsākt tās ārstēšanu (pie latentas TB formas nodrošinot preventīvu ārstēšanu). Līdz ar to ir nepieciešams HIV inficētām personām nodrošināt agrīnu gan TB, gan latento TB formu diagnostiku un ārstēšanu. 7.attēls: TB/ HIV gadījumu dinamika Latvijā (2011.-2016.)* * Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrs par tuberkulozes pacientiem Pakalpojumi atbilstošā apjomā HIV profilaksei, agrīnai diagnostikai un ārstēšanai ir nepieciešami arī ieslodzījumā esošām personām, jo viņu vidū ir augsta saslimstība ar HIV. Šīs personas pēc soda izciešanas kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, pakļaujot HIV inficēšanās riskam līdzcilvēkus. Viens no HIV izplatības ierobežošanas pasākumiem ir arī sabiedrības, īpaši jauniešu informētības uzlabošana un izglītošana par HIV inficēšanās riskiem un preventīvajiem pasākumiem. Kā liecina PZ veiktais pētījums "Latvijas iedzīvotāju reproduktīvā veselība. Pārskats par situāciju 2003.-2011.", zināšanas par HIV infekciju jauniešu vidū uzlabojas, bet personiskā riska apzināšanās nav pietiekama. Lielākā daļa jauniešu iespēju inficēties pašiem vērtē kā zemu. Gadījuma dzimumsakaros prezervatīvus lieto tikai puse aptaujāto seksuāli aktīvo jauniešu. Kopš iepriekšējā apsekojuma 2003.gadā jauniešu vidū prezervatīvu lietošana tomēr kļuvusi biežāka. Tas nozīmē, ka jauniešu informēšana par HIV inficēšanās riskiem ir jāturpina, izmantojot visdažādākos līdzekļus. Identificētās problēmas