15. Article — - Pieteikuma iesniedzējai nebija piemērojama,

nosakot viņai administratīvo atbildību par ielas nosaukuma lietojumu ielas numura zīmē. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 15. pants neregulē ielu nosaukumu lietošanu. Tas paredz administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu nosaukumu piešķiršanas, maiņas un apstiprināšanas nosacījumus. Šis likums, kā norādīts tā 2. pantā, nosaka administratīvo teritoriju un novadu teritoriālā iedalījuma vienību izveidošanas, uzskaites, robežu grozīšanas, administratīvā centra noteikšanas nosacījumus un kārtību, kā arī apdzīvoto vietu statusa noteikšanas, to uzskaites kārtību un institūciju kompetenci šajos jautājumos. Proti, Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums nav attiecināms uz ielu nosaukumu lietošanu. Tiesībsargs norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai pienākums iekļaut ēkas numura zīmē ielas nosaukumu tikai valsts valodā izriet no Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas. Saeima atbildes rakstā norāda, ka šāds pienākums izriet no Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas kopsakarā ar Liepājas pilsētas domes 2009. gada 22. janvāra saistošajiem noteikumiem Nr. 2 "Ēku numurzīmju, ielu vai laukumu nosaukumu norāžu izvietošanas kārtība Liepājā". Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa Pieteikuma iesniedzējai patiešām tika piemērota. 13. No Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas teksta izriet, ka vietu nosaukumi Latvijas Republikā ir veidojami un lietojami valsts valodā, bet to veidošana un lietošana svešvalodā nav pieļaujama. Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās apšauba to, ka no šīs apstrīdētās normas nepārprotami izrietētu pienākums ielas nosaukuma un ēkas numura zīmē lietot tikai valsts valodu, jo normas tekstā neesot ietverts vārds "tikai" - atšķirībā no, piemēram, Valsts valodas likuma 21. panta pirmās daļas teksta. No Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas redakcijas sagatavošanas materiāliem konstatējams, ka sākotnēji tās pirmais teikums (likumprojekta 23. pantā) bija šāds: "Latvijas Republikas vietu nosaukumi veidojami un lietojami tikai latviešu valodā" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 131. lp.). Vārds "tikai" no šīs normas teksta tika izslēgts 6. Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas 1998. gada 14. janvāra sēdē bez diskusijām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 109. lp.). Savukārt Valsts valodas likuma 18. panta ceturtā daļa noteic, ka Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumi, iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi, kā arī šajā teritorijā notiekošo pasākumu nosaukumi tiek veidoti un lietoti arī lībiešu valodā. Arī sākotnējā likumprojekta redakcijā tiesību normā, kurā bija noteikts pienākums vietu nosaukumus veidot un lietot valsts valodā, līdztekus tika paredzēts, ka Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumi veidojami un lietojami arī lībiešu valodā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 131. lp.). Ievērojot šādu izņēmumu, Satversmes tiesa secina, ka Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas tekstā vārds "tikai" apzināti netika iekļauts, lai novērstu redakcionālu pretrunu ar šā paša panta ceturto daļu. Šāda normas interpretācija ir saskanīga arī ar Valsts valodas likuma 21. panta pirmo daļu, kura lībiešu valodas lietojumu neparedz. Valsts valodas likuma 18. panta pirmā un ceturtā daļa veido vienotu un savstarpēji saskaņotu valsts valodas lietojuma regulējumu attiecībā uz vietu nosaukumiem. No Valsts valodas likuma 18. panta pirmās un ceturtās daļas nepārprotami izriet pienākums vietu nosaukumus ēkas numura zīmēs atspoguļot tikai valsts valodā, bet Lībiešu krasta teritorijā - papildus arī lībiešu valodā. Tātad vietu nosaukumu lietošana svešvalodā saskaņā ar šīm normām ir izslēgta. 14. Valsts valodas centram savukārt ir šaubas, vai Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa ir attiecināma uz privātpersonu. Atbilstoši Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 13. pantam nosaukumu apriņķim, republikas pilsētai, novadam, novada pilsētai un novada pagastam piešķir Saeima ar likumu, savukārt atbilstoši 14. panta otrajai daļai nosaukumu ciemam, viensētai, apbūvei paredzētajām zemes vienībām apstiprina, bet numurus ēkām un telpu grupām, nosaukumus ielām, laukumiem pilsētās un ciemos piešķir pašvaldības dome. Tātad vietu nosaukumus Latvijā oficiāli veido publiskās varas institūcijas. Vietu nosaukumu atveide, citstarp ēkas numura un ielas nosaukuma zīmē, ir vietu nosaukumu tālāka lietošana. Vietu nosaukumus var lietot gan publiskās varas institūcijas, gan arī privātpersonas valsts noteiktā kārtībā. Šo kārtību nosaka gan uz Valsts valodas likuma pamata izdotie Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumi Nr. 50 "Vietvārdu informācijas noteikumi", gan uz Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pamata izdotie Ministru kabineta 2015. gada 8. decembra noteikumi Nr. 698 "Adresācijas noteikumi". Likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmā daļa deleģē pašvaldības domei tiesības noteikt apbūves, būvju uzturēšanas, kā arī publiskas informācijas izvietošanas kārtību, kas aptver arī tiesības noteikt kārtību, kādā ēkas īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam jāizpilda pienākums izvietot ēkas numura un ielas nosaukuma zīmi adresācijas mērķiem. Zīmes izvietošanas pienākums aptver arī tās izgatavošanas pienākumu. Savukārt zīmes izgatavošanā privātpersonai ir pienākums ievērot oficiāli noteikto vietvārdu un ielas nosaukumu. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Valsts valodas likuma 18. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums vietu nosaukumus lietot valsts valodā nav sašaurināms, to attiecinot tikai uz publiskās varas institūcijām, un tas attiecas arī uz privātpersonām. 15. Pieteikuma iesniedzējai piemērota administratīvā atbildība citstarp arī par Liepājas pilsētas domes 2009. gada 22. janvāra saistošo noteikumu Nr. 2 "Ēku numurzīmju, ielu vai laukumu nosaukumu norāžu izvietošanas kārtība Liepājā" 3.8. apakšpunkta pārkāpumu. Šis apakšpunkts noteic, ka tekstam uz ēku numurzīmēm, ielu vai laukumu nosaukumu norādēm ir jābūt valsts valodā. Ņemot vērā šā lēmuma iepriekšējā punktā minēto, Satversmes tiesa secina, ka konkrētais Liepājas pilsētas domes saistošo noteikumu apakšpunkts būtībā atkārto Valsts valodas likuma 18. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu vietu nosaukumus Latvijas Republikā veidot un lietot latviešu valodā (Lībiešu krasta teritorijā - arī lībiešu valodā). Tādējādi aizliegums Pieteikuma iesniedzējai ēkas numura zīmē līdz ar ielas nosaukumu latviešu valodā to norādīt arī svešvalodā izriet no Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas un viņai ir piemērots ar Liepājas pilsētas domes saistošajiem noteikumiem, kas šādu aizliegumu atkārto. 16. Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas prasība vietu nosaukumus lietot tikai valsts valodā sistēmiski ir saistīta ar Satversmes 4. pantu, kas noteic, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda (sal. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punkts). Satversmes