11. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Andrejs Judins - norāda, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums ir samērīgs un attaisnojams arī bez konkrētās lietas apstākļu izvērtēšanas vienīgi tādā gadījumā, kad persona ir sodīta par tīšu noziegumu, kas saistīts ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu vai vērsts pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Pārējos gadījumos personai vajadzētu būt nodrošinātai iespējai lūgt tās individuālu izvērtēšanu un atļauju strādāt par pedagogu. 11.1. Pirmskara periodā Latvijā pedagoga amats ierobežojumu ziņā esot bijis pielīdzināts ierēdņa amatam. Šobrīd ierobežojumus ierēdņa amata pretendentiem nosakot Valsts civildienesta likums, kas paredzot, ka uz ierēdņa amatu var pretendēt persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu vai ir reabilitēta vai kurai sodāmība ir noņemta vai dzēsta. Tādējādi, lai gan ierēdņa un pedagoga amati vēsturiski bijuši salīdzināmi, šobrīd likumdevējs ierēdņiem noteicis mazāk stingrus ierobežojumus nekā skolotājiem. Iepriekš spēkā bijušais Izglītības likums neesot ierobežojis sodītu personu iespēju strādāt par pedagogu. Attiecīgais ierobežojums esot noteikts ar 1998. gada 29. oktobrī pieņemto Izglītības likumu. 11.2. Apstrīdētais regulējums neatkarīgi no sodāmības noņemšanas vai dzēšanas uz mūžu aizliedzot strādāt par pedagogu personām, kuras sodītas par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem. Sodāmība esot tiesiskās sekas, ko personai rada tās atzīšana par vainīgu noziedzīgā nodarījumā un soda piemērošana par šo nodarījumu. Tā izpaužoties virknē ierobežojumu un aizliegumu un vērtējama kā notiesātajai personai nelabvēlīgas tiesiskas sekas. Ierobežojumu un aizliegumu apjomu un ilgumu nosakot ne vien Krimināllikums, bet arī vairāki citi likumi, kas regulē ar krimināltiesībām nesaistītas tiesiskās attiecības. Viens no šādiem ierobežojumiem esot arī apstrīdētajā regulējumā noteiktais aizliegums strādāt par pedagogu. Ar sodāmības dzēšanu krimināltiesībās esot saprotama automātiska sodāmības izbeigšanās pēc Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā laika posma beigām. Savukārt sodāmības noņemšana nozīmējot ar sodāmību saistīto krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība būtu automātiski dzēsta. Sodāmības noņemšanas vai dzēšanas rezultātā persona, kura sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, esot atzīstama par nesodītu. Tomēr no Krimināllikuma 63. panta devītās daļas izrietot tas, ka sodāmības dzēšana un noņemšana anulē tikai visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Ārpus krimināltiesībām pastāvošajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmējot ar sodāmību saistīto personai nelabvēlīgo tiesisko seku izbeigšanos. 11.3. Apstrīdētais regulējums attiecoties uz personām, kuras izdarījušas tīšus smagus un sevišķi smagus noziegumus. Šobrīd Krimināllikuma sevišķajā daļā esot 200 panti, kuros paredzēta atbildība par tīšiem smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, bet kopējais uz minētajiem noziegumiem attiecināmo pantu dispozīciju skaits esot 322. Starp attiecīgajiem noziegumiem esot daudz tādu, kuru kaitīgums ir acīmredzams, tādēļ aizliegums to izdarītājiem strādāt par pedagogu esot samērīgs. Tomēr esot arī tādi noziegumi, pēc kuru izdarīšanas vēlāk, ja nav zināmi to izdarīšanas apstākļi, ir grūti paredzēt, vai un cik lielā mērā par tiem sodītās personas, ja tām tiktu ļauts strādāt par pedagogu, ar savu rīcību varētu apdraudēt izglītojamo un sabiedrības intereses. Proti, pie smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem piederot arī tādu likumpārkāpumu grupa, par kuriem paredzētā atbildība tiek formulēta kā atbildība par tīšas darbības veikšanu, kas personas neuzmanības dēļ izraisījusi noteiktas kaitīgas sekas. Proti, noziedzīgs nodarījums kopumā esot atzīstams par izdarītu ar nodomu, kaut gan veiktā darbība pati par sevi atzīstama par kriminālpārkāpumu, mazāk smagu noziegumu vai administratīvo pārkāpumu. Šādi smagi un sevišķi smagi noziegumi esot, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpšana, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju iznīcināšana un bojāšana, kā arī ugunsdrošības noteikumu pārkāpšana. Ņemot vērā konkrēta nozieguma raksturu un sekas, aizliegums par to sodītai personai veikt pedagoga darbu varot tikt atzīts par samērīgu un pamatotu, tomēr esot iespējami arī tādi gadījumi, kad personas veiktās darbības nebūtu saistāmas ar aizliegumu tai strādāt par pedagogu. Tas, ka likumdevējs konkrētus noziegumus kvalificējis kā smagus vai sevišķi smagus, ne vienmēr esot pietiekams iemesls uz visu mūžu liegt personai strādāt par pedagogu. Apstrīdētais regulējums nesamērīgi ierobežojot personai Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības, jo liedzot izvērtēt katra konkrētā gadījuma apstākļus un nepiešķirot nozīmi ne personas lomai noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, ne tā izdarīšanas veidam, ne piespriestajam sodam, nedz arī tam, cik ilgs laiks pagājis kopš nozieguma izdarīšanas. Tāpat apstrīdētais regulējums liedzot vērtēt ar noziedzīgo nodarījumu radītā kaitējuma apmēru un citus svarīgus apstākļus. Izglītības likuma 50. panta 1. punktā esot ietverts mehānisms, kas nodrošinot individuālu pieeju gadījumā, kad persona sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Proti, persona varot lūgt Kvalitātes dienestu izsniegt tai atļauju strādāt par pedagogu. Esot nepieciešams izstrādāt līdzīgu kārtību arī attiecībā uz personām, kas sodītas par tīšiem smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem, kuri nav saistīti ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu un nav vērsti pret dzimumneaizskaramību. Ievērojot konkrētā nozieguma kaitīgumu, varot tikt izvirzītas papildu prasības, kas šīm personām jāizpilda, pirms tās var lūgt atļauju strādāt par pedagogu. Secinājumu daļa