12. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, atbilst Satversmes 106. pantam. Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka izskatāmajā lietā Izglītības likuma 50. panta 1. punkta atbilstība Satversmei vērtējama vienīgi tiktāl, ciktāl strādāt par pedagogu ir liegts personai, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu. Likumdevēja izšķiršanās - liegt strādāt par pedagogu arī personai, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, - izskatāmās lietas ietvaros neesot vērtējama, jo Pieteikuma iesniedzējs sodīts par smaga, nevis sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 74.-75. lpp.). 12.1. Izglītības likuma 50. panta 1. punkts attiecas uz personu, kura sodīta par tīšu mazāk smagu, smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kā arī tīšu kriminālpārkāpumu. Ja persona ir iepriekš sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, tad Kvalitātes dienests, izvērtējot, vai tas nekaitēs izglītojamo interesēm, var izsniegt šai personai atļauju strādāt par pedagogu. Ja pastāv kaitējuma risks, Kvalitātes dienests var atteikties iepriekš par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu sodītai personai izsniegt atļauju strādāt par pedagogu. Savukārt personai, kura izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, Izglītības likuma 50. panta 1. punkts aizliedz strādāt par pedagogu. No Izglītības likuma 50. panta 1. punkta izriet, ka ierobežojums, kas liedz strādāt par pedagogu, attiecas uz tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti tīši jeb ar nodomu. Proti, persona, izdarot noziegumu, ir apzinājusies savas rīcības kaitīgumu un ir vai nu vēlējusies, vai apzināti pieļāvusi to, ka tās rīcība izraisa attiecīgās sekas. Personai, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības, Izglītības likuma 50. panta 1. punkts neliedz strādāt par pedagogu. Tieslietu ministrija norāda, ka tīši noziedzīgi nodarījumi pēc sava rakstura ir bīstamāki un kaitīgāki nekā tie, kas izdarīti aiz neuzmanības, jo personas psihiskā attieksme tīša noziedzīga nodarījuma gadījumā ir apzināti vērsta uz kaitīgo seku radīšanu. Tieši šā iemesla dēļ Izglītības likuma 50. panta 1. punkts attiecoties tikai uz tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti tīši jeb ar nodomu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 134. lpp.). Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: ja apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, tad nepieciešams precizēt, ciktāl tā šo normu izvērtēs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 6. punktu un 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 13. punktu). Tātad arī izskatāmajā lietā nepieciešams precizēt, kādā apjomā un attiecībā uz kurām personām izvērtējama Izglītības likuma 50. panta 1. punkta atbilstība Satversmei. 12.2. Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējs ir sodīts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, un tādēļ Izglītības likuma 50. panta 1. punkts liedz viņam strādāt par pedagogu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 36. lpp.). Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ir minēti dažādi noziedzīgi nodarījumi, no kuru smaguma ir atkarīgs tas, vai konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšana liedz personai strādāt par pedagogu. Tomēr tiesisko seku ziņā Izglītības likuma 50. panta 1. punktā noteiktais aizliegums strādāt par pedagogu vienādi attiecas gan uz personu, kura sodīta par tīšu smagu noziegumu, gan arī uz personu, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu noziegumu. Tādēļ šīs tiesību normas satversmība ir izvērtējama tās tiesisko seku aspektā. Izvērtējot tiesību normas tiesisko seku ietekmi gan uz personu, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, gan uz personu, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, tiek nodrošināta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem) (sal. ar Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2. punktu). Procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda situācija, ka Satversmes tiesai nāktos ierosināt un izskatīt jaunas lietas par to pašu konstitucionāli tiesisko jautājumu, kas var tikt izlemts izskatāmās lietas ietvaros. Precizējot lietas izskatīšanas robežas, Satversmes tiesai jāvērtē arī tas, vai tiek ievēroti pārējie Satversmes tiesas procesa principi. Satversmes tiesas process ir balstīts uz objektīvās izmeklēšanas principu. Pēc tam, kad ir ierosināta lieta, Satversmes tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku - pieteikuma iesniedzēja un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - iesniegtos argumentus un pierādījumus, bet šādus argumentus un pierādījumus meklē arī pati (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.3. punktu). Papildus tam, ka lietas dalībnieki sniedz argumentus un pierādījumus, Satversmes tiesa tos savāc arī pēc savas iniciatīvas, jo Satversmes tiesas procesa jēga un būtība ir cieši saistīta ar tiesas aktīvo lomu lietas izspriešanai juridiski nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā. Saeimas atbildes rakstā nav sniegti apsvērumi par to, vai Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu noziegumu, atbilst Satversmei. Tomēr lietas sagatavošanas laikā ir iegūti Izglītības likuma 50. panta 1. punkta izstrādes materiāli, tostarp 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēžu protokoli un audioieraksti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 99. un 106.-122. lpp.). Pēc atbildes raksta saņemšanas Satversmes tiesa lūdza Saeimu sniegt papildu paskaidrojumus, citstarp arī par to, vai aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu noziegumu, ir samērīgs (sk. lietas materiālu 1. sēj. 98. un 123.-125. lpp.). No iegūtajiem materiāliem un Saeimas sniegtajiem papildu paskaidrojumiem ir iespējams izsecināt likumdevēja gribu un apsvērumus arī attiecībā uz aizliegumu par pedagogu strādāt personai, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu noziegumu. Arī pieaicinātās personas tika lūgtas izvērtēt, vai Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas liedz par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai personai tiesības strādāt par pedagogu, atbilst Satversmes 106. pantam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 80.-91. un 100.-103. lpp.). Ir saņemti Izglītības un zinātnes ministrijas, Tieslietu ministrijas, Kvalitātes dienesta, Valsts Bērnu tiesību inspekcijas, Tiesībsarga, V. Liholajas un A. Judina viedokļi par to (sk. lietas materiālu 1. sēj. 129.-139., 142.-149. lpp. un 2. sēj. 1.-15. lpp.). Satversmes tiesa secina, ka lietā esošie materiāli ir pietiekami, lai izvērtētu Izglītības likuma 50. panta 1. punkta satversmību gan attiecībā uz personu, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, gan attiecībā uz personu, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. 12.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertais aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir absolūts. Proti, tas ir spēkā līdz attiecīgās personas mūža galam un izslēdz individuālas katra atsevišķā gadījuma izvērtēšanas iespēju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. lpp.). Satversmes tiesas praksē jau vairākkārt ir vērtēta tiesību normās ietverta uz noteiktu personu grupu attiecināta un neierobežotu laiku pastāvoša aizlieguma atbilstība Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2013-15-01 un 2017. gada 10. februāra spriedumu lietā Nr. 2016-06-01). Šādus aizliegumus ir vērtējusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka aizliegums ir vispārējs, ja tas attiecas uz situāciju, kas tiesību normā jau ir precīzi definēta, un tādējādi izslēdz iespēju jebkad izvērtēt konkrētu gadījumu [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 6. oktobra sprieduma lietā "Hirst (no. 2) v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 74025/01, 82. punktu un 2013. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Animal Defenders International v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 48876/08, 106. punktu]. Izglītības likuma 50. panta 1. punktā noteiktais aizliegums strādāt par pedagogu attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tas nepieļauj izņēmumus. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts uz mūžu - tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas. Tātad Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir uzskatāms par absolūtu. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērtēs, vai Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilst Satversmes 106. pantam.