16. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā paredzētās tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību". Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai aizsargātu izglītojamo, viņu vecāku, aizbildņu un citu ģimenes locekļu tiesības un intereses. Ar apstrīdēto normu tiekot veicināta uzticēšanās pedagogiem un izglītības sistēmai kopumā. Proti, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. lietas materiālu 1. sēj. 76. un 124.-125. lpp.). 16.1. Absolūti aizliegumi strādāt noteiktās profesijās personām, kuras sodītas par dažādu kategoriju noziedzīgiem nodarījumiem, ir ietverti vairākos normatīvajos aktos. Piemēram, likuma "Par tiesu varu" 55. panta 1. punktā noteikts, ka par tiesneša amata kandidātu nevar būt persona, kura agrāk sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas). Saskaņā ar Latvijas Republikas Advokatūras likuma 15. panta 6. punktu par zvērinātu advokātu nevar uzņemt personu, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tāpat atbilstoši likuma "Par policiju" 21. panta pirmās daļas 2. punktam par pašvaldības policijas darbinieku nevar būt persona, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Ievērojot šā sprieduma 13.1. punktā norādīto, jāatzīst, ka pedagoga profesija pēc tās aptvertajiem uzdevumiem un funkcijām atšķiras no citām profesijām, attiecībā uz kurām normatīvie akti tāpat nosaka ierobežojumus. Tādēļ Satversmes tiesa, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei, ņems vērā to, ka ierobežojums attiecas uz konkrētu profesiju, proti, uz pedagogu. 16.2. Izglītības likuma 2. pantā noteikts, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Izglītības process ietver ne tikai mācību, bet arī audzināšanas darbību. Atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām viņam tiek nodrošināta iespēja iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, kas nepieciešama, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē. Tāpat izglītības mērķis ir nodrošināt arī izglītojamo tikumisku, estētisku, intelektuālu un fizisku attīstību, sekmējot zinošas, prasmīgas un audzinātas personības veidošanos. Satversmes 112. pantā noteiktās ikvienas personas tiesības uz izglītību būtībā nozīmē tiesības uz tādu izglītību, kas nodrošina iepriekš minēto Izglītības likuma mērķu sasniegšanu. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas starptautiski salīdzinošo pētījumu rezultāti apstiprina, ka pedagoga izglītība un profesionalitāte ir faktori, kas būtiski ietekmē izglītojamos un viņu mācību sasniegumus (sk.: Creating Effective Teaching and Learning Environments: First Results from TALIS. OECD, 2009. Pieejams: http://www.oecd.org). Pedagogam ir svarīga nozīme cilvēka personības attīstībā (sal.: ILO/UNESCO Recommendation Concerning the Status of Teachers, 1966). Atbilstoša pedagoģijas procesa nodrošināšanai un Izglītības likumā noteikto mērķu sasniegšanai būtiska ir ne vien pedagoga profesionālā kvalifikācija un spējas, bet arī viņa personība. Tātad pedagoga amata kandidātiem ir jāatbilst ne tikai profesionālajām prasībām, bet arī augstām morāles un ētikas prasībām. Apstrīdētā norma liedz pretendēt uz pedagoga darbu, kā arī strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tātad apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai mācību un audzināšanas darbu veiktu personas, kas, pašas būdamas par paraugu, sekmē tādas personības veidošanos, kura ne tikai spēj izmantot apgūtās zināšanas un prasmes, bet arī apzinās normatīvo aktu, it īpaši krimināltiesības regulējošu normatīvo aktu, ievērošanas un izpildīšanas nepieciešamību. Tādēļ tāda iespējamība, ka persona, kura ar nodomu izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu, pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas būtu tiesīga veikt mācību un audzināšanas darbu, varētu pakļaut riskam izglītojamo tiesības uz izglītību. Turklāt viens no būtiskiem sekmīga izglītības procesa priekšnoteikumiem ir tas, lai pedagogam uzticas ne tikai paši izglītojamie, bet arī viņu vecāki un citi ģimenes locekļi. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ir vērsts uz to, lai aizsargātu citu cilvēku - izglītojamo, tostarp bērnu, un viņu ģimenes locekļu - tiesības. Sabiedrības vairākuma priekšstats par to, kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējama un apdraud harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, citstarp ir ietverts Krimināllikumā, kas noteic, kāda cilvēku darbība vai bezdarbība ir noziedzīga. Ir šaubas par to, vai persona, kas sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, spēs izglītojamiem radīt pareizu attieksmi pret sabiedrībā spēkā esošajām normām. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpo arī tādam mērķim kā sabiedrības tikumības aizsardzība. Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir vēlējies veicināt arī tādas harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens sabiedrības loceklis apzinās un ciena citu personu, sabiedrības un valsts intereses. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka jēdziens "sabiedrības labklājība" ietver arī nemateriālus aspektus, kas nepieciešami pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības funkcionēšanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu). Tātad apstrīdētā norma ir vērsta arī uz sabiedrības labklājības - šā jēdziena nemateriālajā aspektā - aizsardzību. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpo vairākiem Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem, tādiem kā citu cilvēku tiesību aizsardzība, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.