19. Article

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, ir apsvēris to, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Izskatāmajā lietā tiek vērtēts tas, vai absolūtais aizliegums ikvienai par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai personai strādāt par pedagogu atbilst Satversmei. Izvērtējot tiesību normā ietverta absolūta aizlieguma atbilstību Satversmei, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un vispārējo tiesību principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sal. ar Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz konstitucionālā likumdevēja mērķi panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka, izvērtējot absolūta aizlieguma samērīgumu, tiek pārbaudīts arī tas, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību; 2) izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sal. ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Animal Defenders International v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 48876/08, 108. punktu). Tātad arī Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, ka likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. 19.1. Pamatojot absolūtā aizlieguma nepieciešamību, Saeima atbildes rakstā norāda, ka aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, noteikts tāpēc, ka tie ir augstākās bīstamības un sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 74. lpp.). Izglītības likuma sākotnējā redakcijā bija noteikts, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīšu noziegumu un nav reabilitēta. Tādējādi absolūts aizliegums strādāt par pedagogu attiecās uz ikvienu personu, kura bija sodīta par jebkura tīša nozieguma izdarīšanu. Šāds regulējums tika piemērots līdz 2012. gada 1. oktobrim, kad spēkā stājās likums "Grozījumi Izglītības likumā", ar kuru apstrīdētā norma tika izteikta pašreiz spēkā esošajā redakcijā. No likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas redzams, ka Izglītības likuma 50. panta 1. punkts tika grozīts ar mērķi noteikt diferencētu pieeju atkarībā no tā, cik smags bijis personas izdarītais noziedzīgais nodarījums (sk. 2012. gada 14. jūnijā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 296/Lp11 "Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju). Ar minētajiem grozījumiem bija paredzēts apstrīdētajā normā "samērot sabiedrības intereses ar iespējamo indivīda tiesību aizskārumu" (sk. Saeimas 2012. gada 14. jūnija sēdes stenogrammu). Pēc šiem grozījumiem Izglītības likuma 50. panta 1. punkts paredzēja, ka to, vai persona, kas sodīta par tīša nozieguma izdarīšanu, drīkst strādāt par pedagogu un vai tas nekaitēs izglītojamo interesēm, izvērtē Ministru kabineta noteikta institūcija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tomēr šāda iespēja tika attiecināta tikai uz personu, kura sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Attiecībā uz personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, Izglītības likuma 50. panta 1. punktā tika saglabāts absolūts aizliegums strādāt par pedagogu. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcija ir apspriesta 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas (turpmāk - Komisija) 2012. gada 20. un 26. jūnija sēdēs. No minēto sēžu protokoliem un audioierakstiem izriet, ka priekšlikumu atsevišķos gadījumos paredzēt iespēju izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam iesniedzis Saeimas Juridiskais birojs. Šādu priekšlikumu Saeimas Juridiskais birojs pamatojis ar nepieciešamību padarīt spēkā esošo regulējumu elastīgāku, paredzot iespēju gadījumos, kad ar noziedzīgu nodarījumu radītais kaitējums ir mazāk nozīmīgs, individuāli izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam. Tātad attiecīgais priekšlikums paredzēja saglabāt absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, bet pārējos gadījumos, kad persona sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, pieļaut individuālu izvērtējumu (sk. Komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēžu protokolus un audioierakstus lietas materiālu 1. sēj. 107.-109. un 114.-115. lpp.). Likumdevējs nepieciešamību saglabāt absolūto aizliegumu pēc būtības pamatoja ar to, ka smagi un sevišķi smagi noziegumi ir augstākas bīstamības un sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi nekā tīši kriminālpārkāpumi un mazāk smagi noziegumi. Proti, tie apdraud ar Krimināllikumu aizsargātas īpaši svarīgas atsevišķu personu, sabiedrības vai valsts intereses un rada tām kaitējumu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 74. lpp.). Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis nepieciešamību saglabāt absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. 19.2. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir izvērtējis arī tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot absolūtu aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas. 19.2.1. Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums strādāt par pedagogu attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Krimināllikuma sevišķajā daļā ir 200 panti, kuros paredzēta atbildība par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, bet kopējais uz minētajiem noziegumiem attiecināto pantu dispozīciju skaits ir 322 (sk. lietas materiālu 2. sēj. 16.-20. lpp.). Nosakot absolūtu aizliegumu par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītām personām strādāt par pedagogu, likumdevējam bija jāizvērtē un jāpamato tas, kādēļ šim aizliegumam jābūt absolūtam. Citiem vārdiem sakot, likumdevēja pienākums bija izvērtēt, kādas intereses apdraud tīši smagi un sevišķi smagi noziegumi, un pamatot to, ka par jebkuru no šiem noziegumiem sodītām personām nosakāms aizliegums jebkad strādāt par pedagogu. Komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece L. Sīka norādīja, ka, lemjot par to, vai un kādos gadījumos būtu pieļaujams tas, ka iepriekš sodīta persona strādā par pedagogu, vajadzētu balstīties uz plašāku Krimināllikumā ietverto noziedzīgo nodarījumu analīzi. Komisijas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve minēja arī piemērus tam, kā šis jautājums tiek regulēts citās valstīs, un izteica priekšlikumu noteikt konkrētus noziegumus, par kuriem sodītām personām būtu aizliegts strādāt par pedagogu (sk. Komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 107.-109. lpp.). Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikums, kurā bija norādīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi, par kuru izdarīšanu sodītai personai būtu jāaizliedz strādāt par pedagogu, tika izskatīts Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdē. Tajā Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve skaidroja, ka situācijas var būt atšķirīgas, tāpēc nebūtu pareizi itin visām iepriekš sodītām personām liegt strādāt par pedagogu. Savukārt iebildumi pret šo priekšlikumu citstarp bija saistīti ar to, ka nav veikts pietiekams izvērtējums, uz kura pamata varētu noteikt konkrētus gadījumus, kad nosakāms absolūts aizliegums strādāt par pedagogu (sk. Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.). Komisijas sēdē, diskutējot par to, vai iespēja individuāli izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam būtu attiecināma tikai uz gadījumu, kad persona sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu, vai arī uz gadījumu, kad persona sodīta par tīšu mazāk smagu noziegumu, tika minēti konkrēti piemēri tam, kāds noziedzīgs nodarījums tiek kvalificēts kā tīšs kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums. Atsevišķi Komisijas locekļi norādīja uz to, ka tīšs kriminālpārkāpums var būt saistīts arī ar vardarbības piedraudējumu, šādā gadījumā izglītības iestādē pastāvētu vardarbības risks un tādēļ par prioritārām ir atzīstamas bērnu intereses. Saeimas Juridiskais birojs skaidroja, ka risku pilnībā izslēgt nav iespējams, taču individuāla vērtēšana būtu labāks variants. Tika norādīts, ka situācijas var būt dažādas, tādēļ atsevišķos gadījumos, kad persona sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu, varētu tikt individuāli izvērtēta tās piemērotība pedagoga darbam. Piemēram, tika minētas tādas varbūtības, ka pedagogs izdarījis tīšu kriminālpārkāpumu, aizstāvot citu personu, bet pārkāpjot aizstāvēšanās robežas un nodarot miesas bojājumus, vai ka pedagogs, kas vienlaikus ir arī zemessargs, ir pārkāpis aizturēšanas noteikumus un tādējādi izdarījis mazāk smagu noziegumu (sk. Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.). Taču līdzīgas diskusijas attiecībā uz tīšiem smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, ņemot vērā to sastāvu un ar tiem apdraudēto interešu raksturu, Komisijas sēdēs nav notikušas. Izvērtējot apstrīdētās normas izstrādes materiālus un veidu, kādā tās redakcija tika izskatīta Komisijas sēdēs, nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs pēc būtības ir izvērtējis, kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud noziedzīgie nodarījumi, kuru izdarītājiem tiek liegts strādāt par pedagogu. Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverti tādi smagi un sevišķi smagi noziegumi, kas vērsti pret personas dzīvību, veselību, pamattiesībām un pamatbrīvībām, brīvību, tikumību un dzimumneaizskaramību. Arī atsevišķi Krimināllikuma XVII nodaļā ietvertie noziegumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem ir smagi vai sevišķi smagi. Ir arī tādi smagi un sevišķi smagi noziegumi, kas vērsti pret dabas vidi, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, satiksmes drošību, pārvaldības kārtību un jurisdikciju. Arī atsevišķi noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā, valsts institūciju dienestā un militārajā dienestā Krimināllikumā ir definēti kā smagi vai sevišķi smagi noziegumi. Smagi un sevišķi smagi noziegumi ir arī tādi nodarījumi, kas vērsti pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds, kā arī noziegumi pret valsti. Ar apstrīdēto normu ikvienam, kas sodīts par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir noteikts absolūts aizliegums strādāt par pedagogu neatkarīgi no tā, pret kādām personas, sabiedrības vai valsts interesēm viņš, izdarot attiecīgo noziegumu, ir vērsies. Šāda absolūta aizlieguma noteikšana par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītām personām var būt attaisnojama, ja tā ir pamatota. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis, vai patiešām katrā gadījumā, kad ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir apdraudētas noteiktas personas, sabiedrības vai valsts intereses, aizliegums strādāt par pedagogu ir pamatots. Saeima atbildes rakstā nav norādījusi un Satversmes tiesa arī nekonstatē, ka pēc apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevējs būtu pārskatījis šo jautājumu un rīkojis diskusijas par absolūtā aizlieguma saglabāšanas nepieciešamību. Tas citstarp ļautu Satversmes tiesai pārliecināties par tiem apsvērumiem, uz kuru pamata par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai personai neatkarīgi no tā, kādas intereses tā ar attiecīgā nozieguma izdarīšanu bija apdraudējusi, tika noteikts absolūts aizliegums strādāt par pedagogu. 19.2.2. Aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir noteikts uz neierobežotu laiku. Arī Saeima norāda, ka šis aizliegums ir ilglaicīgs un, visticamāk, personai, uz kuru tas attiecas, nāksies izvēlēties citu profesiju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 79. lpp.). Nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Arī Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdē, diskutējot par to, vai iespēju individuāli izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam var attiecināt tikai uz personu, kura sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu, vai arī uz personu, kura sodīta par tīšu mazāk smagu noziegumu, vairāki diskusijas dalībnieki norādījuši, ka situācijas var būt dažādas un tāpēc ne vienmēr un ne visos gadījumos būtu jāliedz personai strādāt par pedagogu (sk. Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.). Lai gan apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas liedz personai strādāt par pedagogu, ir saistīts ar apstākli, ka persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tomēr tas rada arī tādas tiesiskās sekas, kas pastāv ārpus krimināltiesiskām attiecībām. Tas ir saistīts ar kādu no minētajiem noziegumiem izdarījušas personas potenciālo ietekmi uz izglītojamiem un izglītības procesu. Tādēļ, nosakot iepriekš sodītai personai aizliegumu strādāt par pedagogu, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem - piemēram, personas attieksmei pret savulaik izdarīto noziegumu un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Būtisks ir arī personas raksturojums, kas attiecas uz šo periodu. Jāņem vērā arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs kopš 1998. gada strādājis par pedagogu. Dobeles rajona tiesa, vērtējot darba devēja uzteikuma tiesiskumu, norādījusi, ka apbalvojumi un pateicības, ko Pieteikuma iesniedzējs saņēmis, liecina par to, ka viņš vairāku gadu garumā ir godprātīgi pildījis darba pienākumus. Tiesa uzsver, ka apliecības un sertifikāti, kas apliecina papildu izglītības iegūšanu, norāda uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs ir ieinteresēts veicamā darba kvalitātes paaugstināšanā, sporta nozares attīstībā un popularizēšanā Dobeles novada izglītības iestādēs. Arī Pieteikuma iesniedzēja darba devējs uzsvēris, ka viņš nenoliedzami ir profesionāls un augsti kvalificēts pedagogs (sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-14. un 17.-26. lpp.). Arī šis ir piemērs tam, ka persona, kas agrāk izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, dzīves gaitā var mainīties. No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu, būtu apspriedis šādu gadījumu iespējamību pēc būtības un pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību arī šādos gadījumos. 19.3. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir ne tikai jāpamato šāda aizlieguma nepieciešamība, bet arī jāpārliecinās par to, ka absolūts aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, ir pārliecinājies arī par to, ka izņēmums no šā aizlieguma neļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir vienīgais pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis. Satversmes tiesa norāda, ka demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējs var tiesību normās ietvert absolūtus aizliegumus, tomēr tādā gadījumā likumdevējam ir jāpārliecinās arī par to, ka, paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Izņēmumi no absolūta aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtēšanu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan arī regulējums, kas paredzētu periodisku aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā. Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību tiesību politikas jautājumā ar savu viedokli par iespējami racionālāko normatīvo regulējumu. Satversmes tiesa var vienīgi norādīt, ka pastāv arī saudzējošāki leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi (sal. ar Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu un 2014. gada 19. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 14. punktu). Pieteikuma iesniedzējs un pieaicinātās personas norāda uz vairākiem alternatīviem līdzekļiem, kuri personas pamattiesības ierobežotu mazāk, bet ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. 19.3.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas būtu jāizbeidzas visiem ar sodāmību saistītajiem personas tiesību ierobežojumiem, tostarp arī ierobežojumam, kas liedz personai strādāt par pedagogu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. lpp.). Apstrīdētajā normā ietvertais Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības noņemšanas vai dzēšanas. Tātad personai arī pēc tam, kad tai sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā kartībā, strādāt par pedagogu ir aizliegts. Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības izbeigšanās pēc Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā laika beigām. Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību saistīto krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63. panta devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Minētā tiesību norma attiecas tikai uz krimināltiesiskajām sekām, proti, iepriekšējā sodāmība pēc tās dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā kriminālprocesā. Tomēr citās attiecībās, kas pastāv ārpus krimināltiesībām, sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmē to, ka ar sodāmību saistītās personai nelabvēlīgās tiesiskās sekas arī būtu izbeigušās. Ja speciālajā likumā ir noteikts, ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā kārtībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 132. lpp. un 2. sēj. 7.-8. lpp.). Tātad sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojums. Turklāt šāds ierobežojums var pastāvēt arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas. Regulējums, kas ikvienai personai pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas ļautu strādāt par pedagogu, varētu radīt tādas situācijas, ka tiek apdraudētas izglītojamo un viņu ģimenes locekļu tiesības un intereses, turklāt tas nestiprinātu visas sabiedrības interesēm atbilstošu izglītības sistēmu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība - netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē, ja ikvienai personai pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas būtu ļauts strādāt par pedagogu. 19.3.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs būtu varējis noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par kuriem sodītās personas nevar strādāt par pedagogu, bet pārējos gadījumos paredzēt iespēju individuāli izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7.-9. lpp.). Šim viedoklim pievienojas arī A. Judins, norādot, ka atsevišķos gadījumos, kad persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, bet tas nav saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nav vērsts pret tikumību un dzimumneaizskaramību, vajadzētu būt paredzētai iespējai izvērtēt šīs personas piemērotību pedagoga amatam (sk. lietas materiālu 2. sēj. 14.-15. lpp.). Savukārt pieaicinātā persona V. Liholaja uzskata, ka gadījumos, kad persona sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas nav apdraudējis citas personas, jo īpaši nepilngadīgā, intereses, varētu noteikt konkrētu laiku, pēc kura beigām attiecīgā sodītā persona drīkstētu lūgt, lai tiek izvērtēta tās piemērotība pedagoga darbam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 148.-149. lpp.). Kārtību, kādā Kvalitātes dienesta izveidota komisija izvērtē par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu sodītas personas atbilstību pedagoga amatam, reglamentē Noteikumi Nr. 195. Atbilstoši minēto noteikumu 10. punktam šī komisija, izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Izglītības likumā un Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Izvērtējot paredzamo ietekmi uz bērniem, komisijai jāņem vērā Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktie ierobežojumi, kas attiecas uz jebkuras tādas izglītības iestādes darbiniekiem, kurā uzturas bērni, tostarp uz pedagogiem. Minētā likuma 72. panta piektā daļa aizliedz strādāt par pedagogu tādām personām, kuras ir sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Tāpat saskaņā ar Noteikumu Nr. 195 10. punktu komisija ņem vērā laika posmu, kas pagājis kopš noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, konkrētā nodarījuma veidu, raksturu un personas attieksmi pret to, personas darbību laika posmā kopš noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas līdz dienai, kad tā lūgusi atļauju veikt pedagoga darbu, kā arī personas raksturojumu attiecībā uz šo periodu. Komisija vērtē arī risku izglītojamo veselībai, drošībai, intelektuālajai un fiziskajai attīstībai, personas un citu institūciju iesniegtajos dokumentos norādīto informāciju, kā arī paredzamo ietekmi uz katru izglītības mērķgrupu. No lietas materiāliem izriet, ka Kvalitātes dienests izsniedzis 125 atļaujas strādāt par pedagogu personām, kuras sodītas par tīšiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem noziegumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138. lpp.). Tātad ne vienmēr fakts, ka persona iepriekš bijusi sodīta, ir negatīvi ietekmējis tās personību un bijis iemesls absolūtam aizliegumam strādāt par pedagogu. Ņemot vērā vienīgi to, ka persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un nevērtējot konkrēto gadījumu individuāli, ne vienmēr ir iespējams gūt pilnīgu pārliecību par to, ka sodāmības fakts ir neatgriezeniski ietekmējis potenciālā pedagoga personību. Ievērojot to, ka noziegums, par kuru persona sodīta, ir smags vai sevišķi smags, likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī papildu nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai varētu tikt individuāli vērtēta personas piemērotība pedagoga darbam. Tāpat pēc aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas un pamatošanas likumdevējs ir tiesīgs noteikt, ka agrāk pastrādātu konkrētu tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu gadījumā absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis. Iespēja individuāli izvērtēt, vai persona drīkst strādāt par pedagogu, tai nebūt negarantē tiesības uz konkrēto nodarbošanos. Tikai tad, ja Kvalitātes dienesta izveidota komisija secina, ka tas nekaitēs izglītojamo interesēm, Kvalitātes dienests izsniedz personai atļauju strādāt par pedagogu. Arī no lietas materiāliem izriet, ka Kvalitātes dienests, lemjot par to, vai personas, kuras sodītas par tīšiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem noziegumiem, ir piemērotas pedagoga darbam, četros gadījumos ir atteicies izsniegt konkrētai personai attiecīgo atļauju, jo secinājis, ka pastāv kaitējuma risks (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138. lpp.). Turklāt Kvalitātes dienests gadījumā, kad tā rīcībā ir informācija, kas liecina par iespējamo kaitējumu izglītojamo interesēm, atkārtoti izvērtē konkrētās personas piemērotību pedagoga darbam un, ja nepieciešams, anulē tai izsniegto atļauju. Atbilstoši Noteikumu Nr. 195 19. punktam Kvalitātes dienesta lēmumu var apstrīdēt Izglītības un zinātnes ministrijā, bet ministrijas lēmumu - pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Tātad iespēja izvērtēt to, vai persona, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu, ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzību - sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti tagad. Izglītojamie, viņu ģimenes locekļi un sabiedrība kopumā gūtu labumu no tā, ka izglītības iestādēs strādā pedagogi, kas spēj nodrošināt pienācīgu pedagoģijas procesu. Izglītības likumā noteiktie mērķi varētu tikt sasniegti arī tad, ja pedagoga darbu veiktu persona, kura, lai gan iepriekš bijusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ar savu attieksmi pret šo noziegumu, kā arī ar savu uzvedību un darbību laikā pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas ir apliecinājusi to, ka spēj izglītojamiem radīt pareizu priekšstatu par sabiedrībā spēkā esošām normām. Tādā veidā varētu tikt nodrošināta gan citu personu tiesību, gan sabiedrības tikumības aizsardzība. Līdz ar to tiktu veicināta arī harmoniskas sabiedrības veidošanās un nodrošināta sabiedrības labklājības - šā jēdziena nemateriālajā aspektā - aizsardzība. Vienlaikus tiktu mazāk ierobežotas par tīšiem smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem sodīto personu pamattiesības, jo atsevišķos gadījumos, kad Kvalitātes dienests secinātu, ka tas nekaitēs izglītojamo interesēm, tās drīkstētu strādāt par pedagogu. Tādējādi šīs personas, ieguldot savas zināšanas, kompetenci un spējas darbā, varētu būt pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Kā Satversmes tiesa jau norādījusi, darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā (sal. ar Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. punktu). Ja personai ir ne tikai pedagoga darba veikšanai nepieciešamās spējas un kvalifikācija, bet arī aicinājums būt par pedagogu, tad iespēja strādāt šajā profesijā ir būtisks faktors, kas veicina sociāli pozitīvas vērtību izpratnes veidošanos un šādas personas pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā. 19.4. No minētā izriet, ka pastāv saudzējošākie līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu personai Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības. Tomēr likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu, nav noskaidrojis, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kā arī nav izvērtējis un pamatojis to, ka sodāmības gadījumā par tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu nosakāms absolūts aizliegums strādāt par pedagogu. Likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūtu aizliegumu tikai tad, ja tas ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis. Tādējādi ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. pantam.