2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - Raivis Veinbergs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, (turpmāk - apstrīdētais regulējums) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 106. pantam. 2.1. Pieteikumā norādīts, ka kopš 1998. gada 30. novembra Pieteikuma iesniedzējs strādājis Dobeles 1. vidusskolā par peldēšanas fakultatīvo vadītāju. Kopš 2009. gada 1. septembra viņš esot bijis arī peldēšanas treneris Dobeles sporta skolā. Izglītības kvalitātes valsts dienests esot konstatējis, ka Pieteikuma iesniedzējs ar Dobeles rajona tiesas 1994. gada 5. novembra spriedumu ir sodīts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu un uz viņu ir attiecināms apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums, kas liedz strādāt par pedagogu. Tādēļ gan Dobeles 1. vidusskola, gan Dobeles sporta skola izbeigusi darba tiesiskās attiecības ar Pieteikuma iesniedzēju, lai gan viņš darba pienākumus pildījis godprātīgi. 2.2. Pieteikuma iesniedzējam esot atbilstoša kvalifikācija un spējas, tomēr apstrīdētais regulējums liedzot viņam strādāt par pedagogu. Turklāt šāds ierobežojums esot absolūts, jo neesot atkarīgs no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tāpat apstrīdētais regulējums liedzot kompetentajai institūcijai izvērtēt Pieteikuma iesniedzēja atbilstību pedagoga amatam. Tādējādi esot aizskartas viņam Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Proti, ar apstrīdēto regulējumu tiekot aizsargātas bērnu tiesības un likumiskās intereses, nodrošinot to, lai par pedagogu strādātu tikai tādas personas, kurām ir nevainojama reputācija. Apstrīdētais regulējums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Labums, ko sabiedrība iegūst, ierobežojot Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības, neesot lielāks par viņa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz ar to neesot ievērots samērīguma princips. Pieteikumā norādīts, ka ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu būtu jāizbeidzas visām no sodāmības izrietošajām negatīvajām tiesiskajām sekām, tostarp arī ierobežojumam brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Neesot pieļaujama tāda situācija, ka personai papildus jau izciestajam sodam uz mūžu tiek liegts strādāt par pedagogu, lai gan noziedzīgais nodarījums, par kuru persona sodīta, nav bijis saistīts ar bērnu interešu apdraudējumu. Apstrīdētā regulējuma mērķi varot sasniegt ar tikpat iedarbīgiem, taču saudzējošākiem līdzekļiem. Likumdevējs varējis noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par kuriem sodītas personas nedrīkst strādāt par pedagogu, bet pārējos gadījumos paredzēt, ka Ministru kabineta noteikta institūcija izvērtē, vai konkrētā persona var strādāt par pedagogu. Tas esot būtiski, jo noziedzīgi nodarījumi tiekot kvalificēti pēc piemērojamā soda maksimālā apmēra, kas nevarot būt par pamatu objektīvam katra konkrētā nodarījuma vērtējumam. Citstarp esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētais regulējums attiecas arī uz tiem nodarījumiem, kas izdarīti laikā, kad spēkā bija Latvijas Kriminālkodekss. Līdz ar to varot rasties tādas situācijas, ka personai liegts strādāt par pedagogu, jo tā saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksu ir sodīta par smaga nozieguma izdarīšanu, lai gan šobrīd atbilstoši Krimināllikumam konkrētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija ir mainījusies un tas uzskatāms par mazāk smagu noziegumu vai tīšu kriminālpārkāpumu.