2. Article

Spriedumā pamatoti secināts, ka: 1) ir radīta atšķirīga attieksme pret solidaritātes nodokļa maksātājiem, proti, tiem noteiktas dažādas nodokļa likmes (sk. Sprieduma 24. punktu); 2) atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu (sk. Sprieduma 25. punktu). Konstatējot atšķirīgo attieksmi, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai šādai attieksmei ir leģitīms mērķis. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot noteikto ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu). Izskatāmajā lietā Saeima savā atbildes rakstā norādīja, ka apstrīdētās normas ir vērstas uz nodokļu sloga regresivitātes samazināšanu, nodrošinot to, ka solidaritātes nodokļa maksātāji piedalās sociālās nevienlīdzības mazināšanas pasākumu izmaksu segšanā taisnīgā apmērā. Savukārt valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai piesaistīta solidaritātes nodokļa administrēšanas kārtība esot izraudzīta tādēļ, ka ir vienkārša un tās ieviešanai nebija vajadzīgi ievērojami valsts budžeta līdzekļi. Turklāt tā neradot nodokļa maksātājam papildu administratīvo slogu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 4. sēj. 22. lpp.). Tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos Saeimas pārstāvji vērsa uzmanību uz to, ka solidaritātes nodokļa administrēšanas kārtība ir orientēta uz efektivitāti, jo ienākumi valsts budžetā tiek nodrošināti katru mēnesi un ir prognozējami bez atsevišķām administrēšanas izmaksām. Kā Satversmes 116. pantā paredzētu leģitīmo mērķi, kas attaisnojot ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantā noteiktajām nodokļa likmēm radīto atšķirīgo attieksmi, Saeimas pārstāvji minēja sabiedrības labklājības nodrošināšanu tādā efektīvā veidā, ka netiek tērēti nesamērīgi līdzekļi jaunam nodokļu administrēšanas modelim (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 5. septembra tiesas sēdes stenogrammas 61. lpp.).