3. Article

Spriedumā tiesa ir norādījusi, ka likumdevējam, īstenojot savu rīcības brīvību nodokļu politikas jomā, ir pienākums ievērot efektivitātes, taisnīguma, solidaritātes un savlaicīguma principus (sk. Sprieduma 26. punktu un 27.3. punktu). Uzskatu, ka Spriedumā, noskaidrojot to, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis, netika pienācīgi izvērtēti jautājumi, kas saistīti ar efektivitātes un solidaritātes principu ievērošanu. Šos jautājumus izskatāmajā lietā bija būtiski apskatīt, analizējot atšķirīgas nodokļa likmes saturošās solidaritātes nodokļa administrēšanas sistēmas ieviešanas gaitu un ņemot vērā Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi - sabiedrības labklājības aizsardzību. 3.1. Sprieduma 27.3. punktā izdarītais secinājums, ka ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu noteiktajai atšķirīgajai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju grupām nav leģitīma mērķa, būtībā balstās tikai slēdzienā, ka nodokļa administrēšanas vienkāršība nevar būt vienīgais objektīvais atšķirīgas attieksmes noteikšanas pamatojums. Viens no Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem - sabiedrības labklājības aizsardzība - ir komplekss jēdziens, kura kontekstā uz nodokļa efektivitāti nedrīkst raudzīties tikai un vienīgi caur tā administrēšanas vienkāršības prizmu. Proti, efektivitāte un vienkāršība nav identiski jēdzieni. Ar Solidaritātes nodokļa likumā paredzētajām dažādajām nodokļa likmēm radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar mērķi solidāri mazināt nodokļu sloga regresivitāti (personām ar lielākiem ienākumiem ir mazāki nodokļi) tieši tādā veidā, lai nodokļa maksājumi efektīvi, regulāri un pārskatāmi nodrošinātu nepieciešamos ieņēmumus valsts pamatbudžetā. Attiecīgā nodokļa administrēšanas kārtības piesaistīšana obligāto apdrošināšanas iemaksu administrēšanas sistēmai ir vērsta uz paredzamu nodokļa iekasēšanu katru mēnesi, un minētie nodokļa maksājumi var tikt izmantoti nevienlīdzības jeb iedzīvotāju labklājības līmeņu atšķirības mazināšanai. Ir acīmredzami skaidrs, ka tad, ja likumdevējs noteiktu citādas solidaritātes nodokļa likmes un šā nodokļa administrēšanas kārtību nepiesaistītu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai, pirmkārt, būtu vajadzīgi ievērojami valsts budžeta līdzekļi, lai izveidotu jaunu šā nodokļa administrēšanas mehānismu. Otrkārt, palielinātos administratīvais slogs gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem, jo būtu jāveic atsevišķs solidaritātes nodokļa aprēķins un, noteiktajos termiņos iesniedzot deklarācijas, jānodrošina nodokļa iemaksa valsts pamatbudžetā. Turklāt daudzi solidaritātes nodokļa maksātāji strādā pie diviem vai pat vairākiem darba devējiem. Tas nozīmē, ka bez komplicētas informācijas apmaiņas sistēmas nodrošināšanas ievērojamai daļai šā nodokļa maksātāju nebūtu iespējams noteikt, vai un kad iestājies pienākums maksāt solidaritātes nodokli, kā arī noteiktos gadījumos rastos nepieciešamība nodrošināt pārmaksāto summu atmaksāšanu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-18-01 17. punktu). Izraudzītais solidaritātes nodokļa administrēšanas risinājums saskan ar minēto Satversmes tiesas atziņu, proti, tas ir efektīvs un racionāls, jo uzliek Aģentūrai pienākumu veikt nodokļa uzskaiti un noteikt to maksājuma daļu, kas ir solidaritātes nodoklis un tātad ir pārskaitāma valsts pamatbudžetā. Turklāt šis risinājums neparedz nekādu papildu administratīvo slogu ne darba devējam, nedz arī darba ņēmējam. Tādējādi solidaritātes nodokļa citāda administrēšanas kārtība nesekmētu tā efektivitāti, regularitāti un paredzamību un nebūtu vērsta uz sabiedrības labklājības aizsardzību tikpat lielā mērā kā spēkā esošais risinājums. 3.2. Sabiedrības labklājību likumdevējs var aizsargāt, īstenojot savu rīcības brīvību nodokļu politikas jomā un ievērojot ne tikai efektivitātes, bet arī solidaritātes principu. Līdz solidaritātes nodokļa ieviešanai bija tā, ka, darba ņēmēja darba samaksai sasniedzot obligāto apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, darbaspēka nodokļu slogs samazinājās gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Kā redzams no Solidaritātes nodokļa likuma projekta anotācijas, personām, kuras saņēma Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, un personām ar mēneša darba algu 10 000 euro darbaspēka nodokļu slogs tobrīd atšķīrās gandrīz par astoņiem procentpunktiem. Tas nozīmē, ka personām ar minimālo mēneša darba algu darbaspēka nodokļu slogs bija gandrīz par piektdaļu lielāks nekā personām ar daudz lielāku mēneša darba algu. Ieviešot solidaritātes nodokli, tika nodrošināts tas, ka no visiem algotā darbā gūtiem ienākumiem un pašnodarbinātā ienākumiem, kas pārsniedz obligāto apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, maksājamo nodokļu slogs nevis samazinās, bet paliek tāds pats kā personām, kuru ienākumi nav sasnieguši šo maksimālo apmēru. Nodokļa likmes, kas noteiktas ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, gan dažādām personu grupām ir atšķirīgas, tomēr ir vērstas uz darbaspēka nodokļu regresivitātes mazināšanu, proti, līdzīga darbaspēka nodokļu sloga saglabāšanu katrai nodokļu maksātāju grupai. Piemēram, arī tādam darba ņēmējam, kurš jau sasniedzis vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju, darbaspēka nodokļu slogs pēc obligāto apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālā apmēra sasniegšanas nesamazinās. Tādā veidā tiek mazināta sociālā nevienlīdzība un iedzīvināts sociāli atbildīgas sabiedrības savstarpējas solidaritātes princips. Ņemot vērā minēto, jāsecina, ka solidaritātes nodokļa administrēšanas kārtības piesaistīšana obligāto apdrošināšanas iemaksu administrēšanas sistēmai papildus efektīvai un paredzamai nodokļa iekasēšanai valsts pamatbudžetā ļauj arī mazināt nodokļu sloga regresivitāti, nodrošinot vienlīdzīga nodokļa sloga saglabāšanu visās sociālajās grupās. Tādējādi valsts nodokļu politikā tiek ievēroti efektivitātes un solidaritātes principi. Citādu solidaritātes nodokļa likmju un citādas tā aprēķināšanas vai administrēšanas kārtības izvēle šiem principiem atbilstu mazāk. 3.3. Sprieduma 27. punktā ir norādīti vismaz četri apstākļi, kas saistīti ar sabiedrības labklājības aizsardzību: 1) nodokļa administrēšanas vienkāršība; 2) nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms (nodokļa fiskālais efekts); 3) nelielās administrēšanas izmaksas; 4) nelielais solidaritātes nodokļa maksātāju skaits. Spriedumā attiecībā uz katru no šiem apstākļiem atsevišķi būtībā ir secināts, ka tie paši par sevi nevar tikt izmantoti, lai pamatotu pamattiesību ierobežojumu Satversmes 91. panta pirmā teikuma izpratnē. Tomēr, kā redzams no Sprieduma, izskatāmajā lietā šādi apstākļi bija vairāki, nevis viens vien. Ņemot vērā minēto, izskatāmajā lietā bija pamats secināt, ka ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu noteiktajai atšķirīgajai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju grupām ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.