5. Article

Papildus vēršu uzmanību uz to, ka Pieteikumu iesniedzēji ir izdalījuši trīs patstāvīgus aspektus, kādos, pēc viņu ieskata, apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam (minētie aspekti precīzi atreferēti Sprieduma 2. punktā). Viens no šiem aspektiem ir saistīts ar apsvērumu, ka pašnodarbinātā persona var izvēlēties, no kādiem ienākumiem veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī mainīt iemaksu objektu reizi ceturksnī, turpretī darba ņēmējam nav izvēles iespēju attiecībā uz apdrošināšanas iemaksu objekta noteikšanu. Šāda solidaritātes nodokļa maksāšanas kārtība radot vienlīdzības principa pārkāpumu. Satversmes tiesa ir analizējusi gan darba ņēmēja, gan arī pašnodarbinātas personas ienākumu uzskaites kārtību, iedzīvotāju ienākuma nodokļa, sociālās apdrošināšanas iemaksu un solidaritātes nodokļa maksāšanas kārtību un Sprieduma 22.2. punktā izdarījusi secinājumu, ka solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākuma aspektā darba ņēmēji un pašnodarbinātās personas, kurām ir pienākums maksāt šo nodokli, atrodas salīdzināmos apstākļos. Tomēr turpmākajā Sprieduma tekstā nav izvērtēts, vai Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam atbilst tāda solidaritātes nodokļa maksāšanas kārtība, atbilstoši kurai, kā tas norādīts pieteikumos, vienai personu grupai - darba ņēmējiem - ar ienākumiem virs obligāto apdrošināšanas iemaksu maksimālā apmēra nav izvēles tiesību attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksu objekta noteikšanu un līdz ar to iestājas pienākums maksāt solidaritātes nodokli, savukārt citai personu grupai - pašnodarbinātām personām - ar ienākumiem arī virs obligāto apdrošināšanas iemaksu maksimālā apmēra ir tiesības noteikt sociālās apdrošināšanas iemaksu objektu, turklāt pat tādu, no kura neiestājas pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Bez šāda izvērtējuma Sprieduma 22.2. punktā izdarītajiem secinājumiem nav būtiskas nozīmes. Satversmes tiesas tiesnesis A. Laviņš Rīgā 2017. gada 2. novembrī