5. Article

Pienācīgā kārtībā pieņemts likums demokrātiskā tiesiskā valstī visupirms ir tāds likums, kas vērsts uz taisnīguma kā tiesiskās sistēmas galīgā mērķa sasniegšanu. Proti, pienācīgā kārtībā pieņemtam likumam ir jānodrošina saskaņa un līdzsvars, vienādos un salīdzināmos apstākļos esošu personu vienlīdzība un labumu sadale proporcionāli personu nopelniem. Līdz ar to taisnīguma princips demokrātiskā tiesiskā valstī ierobežo likumdevēja rīcības brīvību likuma pieņemšanā, sākot jau ar likuma mērķa, subjektu un objektu izvēli. Tomēr izskatāmās lietas materiālos nebija iespējams gūt apstiprinājumu tam, ka likumdevējs, izvēloties Solidaritātes likuma mērķi, subjektus un objektu, būtu pienācīgā kārtībā apsvēris, kā šis likums nodrošinās visu iepriekš minēto taisnīguma principa kritēriju ievērošanu. Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi demokrātiskā tiesiskā valstī ir vispārējā tiesību principa - taisnīguma - konkretizācijas elements, kas aptverts ar prasībām pēc saskaņas un līdzsvara, vienlīdzības un proporcionālas labumu sadales. Tiesu varas kompetencē ietilpst izvērtēšana, vai likumdevēja veiktā taisnīguma principa konkretizācija, balstoties uz ekonomiskās efektivitātes apsvērumiem, katrā attiecīgajā gadījumā ir atbilstoša pamatnormai - demokrātiska tiesiska valsts. Spriedumā ekonomiskās efektivitātes apsvērumi nav vērtēti un nav izmantoti arī juridiskajā argumentācijā. Tomēr taisnīguma princips mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā pieprasa valstij pieņemt ekonomiski efektīvus lēmumus attiecībā uz suverēna dzīves regulēšanu, jo tikai tā varēs panākt saskaņu un līdzsvaru, tikai tā varēs nodrošināt vienlīdzību un labumu proporcionālu sadali. Teorija, ka ekonomisku un politisku apsvērumu izmantošana juridiskajā argumentācijā nav pieļaujama, neatbilst mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormai. Šajā sakarā jāņem vērā, ka atbilstoši mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā valdošajai tiesību izpratnei tiesību normas saturs ir ievērojami plašāks par tās tekstuāli uztveramo (pozitivizēto) daļu. Tiesību piemērotājs nevar pilnībā ignorēt apstākli, ka ikviena tiesiskā regulējuma pamatā pastāv noteikta politiska izšķiršanās, kas balstīta uz politiskiem un ekonomiskiem apsvērumiem (sk., piemēram: Pētersons M. Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi juridiskajā argumentācijā. Jurista Vārds, 2013. gada 10. septembris, Nr. 37). Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi dod iespēju, piemērojot mikroekonomikas teorijas, analizēt tiesību normas. Katram likumam ir jāveicina ekonomiskā efektivitāte (sk., piemēram: Posner R. A. The Economic Analysis of Law, Ninth Edition. New York: Wolters Kluwer Law & Business, 2014). Arī Satversmes tiesas tiesnesis Kaspars Balodis un tiesnese Sanita Osipova savās atsevišķajās domās lietā Nr. 2014-12-01 "Par Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. un 2. punkta, 4. panta 1. punkta un 5. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam" norādīja, ka Satversmes tiesa, neraugoties uz nodokļu jomā ievērojamo konstitucionālās kontroles specifiku, nedrīkst nepamatoti pašierobežoties, kad tā pārbauda nodokļa atbilstību Satversmei, un tai vajadzētu vērtēt arī nodokļa ekonomisko ietekmi uz pieteikumu iesniedzējiem (sk. Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķo domu lietā Nr. 2014-12-01 4. punktu). Izskatāmās lietas materiālos ir norāde, ka solidaritātes nodoklis tika ieviests nevis lai nodrošinātu taisnīgumu, bet gan lai sabiedrībā "radītu taisnīguma sajūtu" (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 14. lpp. un 71. lpp.). Patiesībā tikai neliela daļa Latvijas iedzīvotāju (2016. gadā - 5933) - darba ņēmēji ar gada ienākumiem virs 48 600 euro - saskaņā ar Solidaritātes nodokļa likumu tiešām piedalījās solidaritātes nodrošināšanā, bet citas personas, kuru gada ienākumi tāpat pārsniedza 48 600 euro, ar šo likumu, tā mērķi netika aptvertas un solidaritātes nodrošināšanā nepiedalījās (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 5. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 10. sēj. 5. lpp.). Uz to, ka Solidaritātes nodokļa likums tika pieņemts bez pienācīgas ekonomiskās efektivitātes izvērtēšanas, norādīja LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns. Proti, likumdevējam, lai nodrošinātu efektīvu ienākumu līdzsvarošanu, būtu jāveic kompleksi pasākumi nodokļu sistēmas progresivitātes panākšanai, jo turīgākā sabiedrības daļa ienākumus bieži vien saņem nevis darba algas veidā, bet gan kā ienākumus no dividendēm, procentiem un kapitāla (sal.: Sprieduma 10. punkts). Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners tiesas sēdē no Latvijas ekonomiskās ilgtspējas viedokļa raugoties raksturoja Solidaritātes nodokļa likumu kā ekonomiski nepamatotu un norādīja, ka ienākuma nodokļu sistēmas progresivitāte principā esot atbalstāma, tomēr solidaritātes nodokļa gadījumā tā radot fiskālu motivāciju neveikt kādu darbību, proti - nemaksāt lielas algas. Latvijā neesot ne tiesiska, ne ekonomiska pamata motivēt uzņēmējus nemaksāt lielas algas un tādējādi arī neveidot augsti atalgotas darba vietas. No ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības viedokļa šāda situācija esot ļoti bīstama visai sabiedrībai, jo samazinoties valsts konkurētspēja. Īstenojot sociāli atbildīgas valsts principu nodokļu politikas jomā, valstij vajagot veikt tādus pasākumus, kas būtu ilgtspējīgi, sabalansēti, taisnīgi un samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 11. sēj. 70. lpp. un 89. lpp.). Līdz ar to šāda likuma mērķa un subjektu izvēle nenodrošināja ne saskaņu un līdzsvaru, ne vienlīdzību starp visām personām valstī, kuru gada ienākumi pārsniedza 48 600 euro, ne labumu proporcionālu sadali. Tas vienlaikus mazina suverēna uzticību valstij (Latvijai) un tiesībām. Ko nozīmē uzticība Latvijai, to uzskatāmā veidā atspoguļo Satversmes ievada teksts. Proti, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Šīs vērtības veido Latvijas konstitucionālo identitāti un integrē mūs Eiropas kultūrtelpā un Rietumu tiesību lokā. Tātad no Satversmes ievada un citiem Satversmes noteikumiem izriet dažādi konkrēti konstitucionāli pienākumi, kuru jēga ir nodrošināt Latvijas valsts pastāvēšanu un funkcionēšanu (sk.: Balodis R. Latvijas Republikas Satversmes ievads. Grāmata: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 133. lpp.). Respektējot to, ka Saeima ir tā konstitucionālā institūcija, kura vistiešāk īsteno suverēna gribu, un tās kompetencē ir jautājums par nodokļu sistēmas izveidošanu, citstarp arī solidaritātes nodokļa ieviešanu, kā arī neapšaubot to, ka šāds likums var kalpot par sabiedrības labklājības nodrošināšanas līdzekli, tomēr secinu, ka attiecīgajā gadījumā Saeima nav rīkojusies atbilstoši Satversmei. Saeima, pieņemot Solidaritātes nodokļa likumu, nav sekmējusi uzticību Latvijai un tiesībām, jo Satversmē ietverto jēdzienu "sabiedrības labklājība" ir izmantojusi kā tuvredzīgas ekonomiskās politikas attaisnojumu. Tieši veids, kādā likumdevējs ieviesis solidaritātes nodokli, nav sekmējis uzticību Latvijai un tiesībām. Spriedumā ir pareizi akcentēts, ka, "vērtējot likumdošanas procesa atbilstību Satversmei, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši atbildīga Latvijas tautas priekšā" (sk. Sprieduma 25.2. punktu). Tieši Saeimas atbildība suverēna priekšā liek īstenot tādu likumdošanas procesu, kas atbilst pamatnormai - demokrātiska tiesiska valsts - un vispārējiem tiesību principiem. Līdz ar to uz likumdošanas procesu nevar raudzīties kā uz tādu darbību kopumu, kas paredz vienīgi noteiktu procedūru īstenošanu. Likumdošanas process ir jāuzlūko kā suverēna gribas īstenošanas akts, kas mērķtiecīgi vērsts uz taisnīguma sasniegšanu.