2. Article

Vispirms vēlos norādīt, ka lieta Nr. 2016-31-01 ir jau piektā Satversmes tiesas lieta, kurā vērtēta tiesnešu atlīdzības sistēma un tās darbības principi (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01, 2010. gada 22. jūnija spriedumu lietā Nr. 2009-111-01, 2010. gada 14. decembra spriedumu lietā Nr. 2010-39-01, kā arī 2012. gada 28. marta lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01). Satversmes tiesa jau kopš 2010. gada regulāri atgādina likumdevējam par tiem principiem, kas ir jāīsteno, lai nodrošinātu tiesu varas neatkarību. Faktiski jau septiņu gadu garumā ar Satversmes tiesas nolēmumu starpniecību tiek risinātas diskusijas par tiesu varas neatkarības jautājumiem tieši kontekstā ar tiesnešu atlīdzības sistēmu. Jau Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumā lietā Nr. 2009-11-01 (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2009-11-01) tika noteikti no varas dalīšanas principa izrietošie kritēriji, kuri jāievēro tiesnešu atalgojuma sistēmas veidošanas procesā. Savukārt 2010. gada 22. jūnija spriedumā lietā Nr. 2009-111-01 (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2009-111-01) Satversmes tiesa vērtēja tiesneša atalgojuma procentuālo samazinājumu un ierobežojumu, kas bija saistīts ar izpildvaras augstākās amatpersonas - Ministru prezidenta - atalgojumu. Satversmes tiesa vēlreiz atkārtoja spriedumā lietā Nr. 2009-11-01 ietvertās būtiskākās tēzes par tiesu neatkarības principa saturu un tvērumu. Tā norādīja uz atšķirīgajiem tiesnešu atalgojuma un izpildvaras amatpersonu atalgojuma noteikšanas principiem (sk. sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 13. un 14. punktu). Tomēr tika secināts, ka spēkā esošā tiesnešu darba samaksas sistēma nodrošina varas atzaru līdzsvaru, kā arī pienācīgas attiecības starp varas atzariem un sistēmas ietvaros noteiktā tiesneša darba samaksa spēj garantēt tiesneša finansiālo drošību pietiekami lielā mērā, lai aizsargātu tiesneša neatkarību (sk. sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 19.4. punktu). Šis Satversmes tiesas secinājums bija balstīts uz konkrētajā laikā veiktu atlīdzības sistēmas darbības novērtējumu. Papildus tam Satversmes tiesa obiter dictum norādīja, ka tiesnešu darba samaksas atbilstības izvērtējumam izmantojams tikai pamatots salīdzinājums ar citām algām, ievērojot tiesneša amata rangu konstitucionāli tiesiskajā iekārtā, šā amata atbildību, uz šo amatu attiecinātās kompetences, kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī neatkarības prasību un no tiesneša amata izrietošos ierobežojumus (sk. sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 19.5. punktu). Konstatējot, ka tiesnešu atlīdzības sistēma neatbilst Satversmei, Satversmes tiesa atkārtoti atgādināja procesuālos principus, kas jāievēro, veidojot tiesu varas un likumdevēja dialogu varas dalīšanas principa ietvaros. Izstrādājot tiesnešu atlīdzības sistēmu, ir svarīgi, lai likumdevēja un tiesu varas dialogs būtu jēgpilns un vērsts uz galveno mērķi - radīt tādu tiesnešu atlīdzības sistēmu, kas spētu nodrošināt tiesu varas neatkarību. Diskutējot par tiesnešu atalgojuma un tiesu varas budžeta jautājumiem, tiesu vara neapšaubāmi atrodas vājākās pozīcijās nekā pārējie varas atzari. Līdz ar to tiešas likumdevēja un atsevišķu tiesu varas pārstāvju sarunas par šiem jautājumiem nav piemērotākais varas atzaru savstarpējās komunikācijas veids, jo šādās sarunās likumdevējam ir vismaz šķietama iespēja ietekmēt tiesu varu un tās nolēmumus, bet pat šāda šķietama iespējamība nav pieļaujama (sk. sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 29.1. punktu). Saeima 2010. gada beigās izstrādāja jaunu tiesnešu atlīdzības sistēmu, paredzot tiesneša mēnešalgas piesaisti valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja jeb 12. mēnešalgu grupas mēnešalgas maksimālajam apmēram (sk. Sprieduma 1.2. punktu). Satversmes tiesa 2012. gada 28. marta lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01 (turpmāk - lēmums lietā Nr. 2011-10-01) vērtēja vairāku ar tiesnešu atlīdzības noteikšanu jaunajā tiesnešu atlīdzības sistēmā saistītu tiesību normu atbilstību Satversmei. Ņemot vērā to, ka pieteikums lietā Nr. 2011-10-01 tika iesniegts kā konstitucionālā sūdzība, Satversmes tiesa minētajā lietā izvērtēja, vai apstrīdētās normas skar pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 107. pantā paredzētās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Proti, Satversmes tiesa pārbaudīja, vai, nosakot tiesnešu darba samaksu atbilstoši jaunajai atlīdzības sistēmai, nav ierobežota tiesneša finansiālā drošība, ar attiecīgajā lietā apstrīdētajām normām būtiski samazinot tiesnešu amatalgu (sk. lēmuma lietā Nr. 2011-10-01 26. punktu). Satversmes tiesa norādīja, ka atlīdzības sistēmas saturu un tās pieņemšanas procedūru vērtēs vienīgi tādā gadījumā, ja tiks konstatēts pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums (sk. lēmuma lietā Nr. 2011-10-01 27.2. punktu). Konstatējot, ka apstrīdētās normas konkrētajā lietas izskatīšanas brīdī nav samazinājušas tiesnešu atalgojuma faktisko vērtību un līdz ar to neskar pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu (sk. lēmuma lietā Nr. 2011-10-01 29.3. punktu), Satversmes tiesa pieņēma lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā. Tādējādi Satversmes tiesa nevērtēja: 1) apstrīdēto normu pieņemšanas procedūru; 2) tiesnešu atlīdzības sistēmas atbilstību Satversmei; 3) apstrīdēto normu saturu un atbilstību Satversmes 83. pantam un vispārējiem tiesību principiem. Līdz ar to nav pamatota Saeimas norāde, ka Satversmes tiesa ar lēmumu lietā Nr. 2011-10-01 "2010. gadā izveidoto tiesnešu atlīdzības sistēmu, īpaši tiesnešu atalgojuma piesaisti tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja mēnešalgas maksimālajam apmēram, atzina par atbilstošu Satversmes 1. un 83. pantam" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 21. lp.). Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu nav iespējams risināt jautājumus par tiesību normu satversmību, jo šādos gadījumos lieta netiek izskatīta pēc būtības. Kā izriet no atziņām, kuras izteiktas septiņu gadu gaitā pieņemtajos Satversmes tiesas nolēmumos tiesnešu atlīdzības lietās, Satversmes tiesas nolēmumu izpilde šajās lietās, proti, likumdevēja reakcija uz minētajiem nolēmumiem, neliecina par veiksmīgu Satversmes tiesas un likumdevēja dialogu. Par to neliecina arī Spriedums.