6. Article

Pienācīga atalgojuma nodrošināšana ir saistīta ar neatkarīgas un kompetentas tiesas nodrošināšanu, kas ir tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa (sk. Sprieduma 19. punktu). Tiesnesim, kura pienākums ir izšķirt sabiedrībā radušos strīdus, kā arī strīdus starp personu un valsti, ir jābūt ne vien augsti profesionāli kvalificētam un ar nevainojamu reputāciju, bet arī materiāli neatkarīgam un jājūtas drošam par savu nākotni (sk. Sprieduma 22.1. punktu). Vienīgi tāds tiesnesis spēj pieņemt Satversmei atbilstošus nolēmumus un veicināt visas sabiedrības labklājību. Ņemot vērā tiesnesim uzlikto atbildību par tiesiskuma nodrošināšanu, tiesnesim paredzētajām materiālajām un sociālajām garantijām jābūt tādām, kas atbilstu tiesneša konstitucionālajam statusam un cieņai. Tiesneša finansiālā drošība ir viena no reālajām garantijām, ko uz mūžu amatā ievēlēts tiesnesis izjūt kā ikdienas atbalstu neatkarīgas tiesas spriešanā. Viens no finansiālās drošības mērķiem ir nodrošināt to, ka tiesas ir un arī izskatās brīvas no politiskās iejaukšanās ar ekonomisku manipulāciju starpniecību. Lai tiesnesis paliktu, cik vien tas iespējams, nošķirts no visu politisko un ekonomisko spēku spiediena un ietekmes, viņš ir jāatbrīvo no finansiālām vai biznesa problēmām, kuras varētu viņu ietekmēt vai pat tikai radīt iespaidu, ka ietekmē viņa funkciju izpildi (sk. Sprieduma 21.2. punktu). Valsts pienākums nodrošināt tiesnešu materiālo neatkarību kā ikkatras personas objektīvas un taisnīgas cilvēka tiesību aizsardzības garantiju izriet no pamatnormas un Satversmes normām, kas noteic, ka valsts ir demokrātiska un tiesiska. Arī Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija CM/Rec (2010)12 noteic, ka "tiesnešu atalgojumam jābūt samērīgam ar viņu pienākumiem un atbildību un jābūt pietiekamam, lai pasargātu viņus no stimuliem, kuru mērķis ir ietekmēt viņu lēmumus". Tālāk rekomendācijā ir teikts, ka tiesību normām jābūt tādām, kas nodrošinātu tiesnešus pret viņu atalgojuma samazināšanos. Satversmes tiesa Spriedumā skaidri pierādīja, ka šāds mehānisms apstrīdētajās normās nav bijis iestrādāts kopš to pieņemšanas brīža (sk. Sprieduma 22.4. punktu). Līdz ar to likumdevējs, izstrādājot tiesnešu atlīdzības sistēmu, nav ievērojis tiesu varas neatkarības principu.