12. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu interpretāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Tādējādi Satversmes 92. panta pirmais teikums ir interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. punktu). Turklāt Satversme nevar paredzēt mazāku pamattiesību aizsardzības apjomu, nekā to paredz Konvencija, tādēļ, interpretējot Satversmes un Konvencijas normas, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 10. punktu). 12.1. Konvencijas 6. panta pirmā daļa paredz: ja izpildvaras lēmums nosaka personas pilsoniskās tiesības un pienākumus, tad personai ir tiesības uz šāda lēmuma pēckontroli tādā tiesu institūcijā, kurai ir "pilnīga jurisdikcija" un kura nodrošina Konvencijas 6. panta ievērošanu (sk., piemēram, ECT 1983. gada 10. februāra sprieduma lietā "Albert and Le Compte v. Belgium", pieteikumi Nr. 7299/75 un Nr. 7496/76, 29. punktu). ECT nolēmumos atzīts, ka prasība par "pilnīgas jurisdikcijas" tiesu ir izpildīta, ja tiesu institūcija nodrošinājusi pārsūdzētā lēmuma "pietiekamu pārskatīšanu (kontroli)" (sk., piemēram, ECT 2009. gada 27. oktobra sprieduma lietā "Crompton v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 42509/05, 71. un 79. punktu). Vērtējot, vai personai pieejamā tiesas kontrole ir pietiekama, ECT ņem vērā attiecīgās tiesu institūcijas pilnvaras; pārsūdzētā lēmuma būtību, citstarp to, vai lēmums skar tādu nozari, kurā esošo jautājumu risināšanai nepieciešamas specifiskas profesionālās zināšanas un pieredze, vai un cik lielā mērā lēmuma pieņemšana ir saistīta ar administratīvo rīcības brīvību; veidu, kādā lēmums tika pieņemts, un procesuālās garantijas, kādas bija nodrošinātas; strīda būtību, tai skaitā vēlamos un pieejamos pārsūdzības pamatus (sk., piemēram, ECT 1995. gada 22. novembra sprieduma lietā "Bryan v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 19178/91, 45. punktu un 2001. gada 4. oktobra sprieduma lietā "Potocka and Others v. Poland", pieteikums Nr. 33776/96, 55. punktu). Izraugoties šādu pieeju, ECT ir ņēmusi vērā lielākajai daļai Eiropas Padomes dalībvalstu raksturīgo administratīvo iestāžu lēmumu pārskatīšanas sistēmu. Administratīvā lēmuma pārsūdzības gadījumā lietas fakti Eiropas Padomes dalībvalstu tiesās lielākoties tiek vērtēti ierobežotā apjomā, proti, tiesas nelemj par faktiem, bet vērtē iepriekšējo procedūru. No ECT judikatūras secināms, ka ir jārespektē iestāžu lēmumi, kas pieņemti, pamatojoties uz lietderības apsvērumiem, un kas prasa noteiktas profesionālās zināšanas vai pieredzi, kā arī administratīvās rīcības brīvības īstenošanu saistībā ar plašākiem politikas mērķiem (sk., piemēram, ECT 2006. gada 14. novembra sprieduma lietā "Tsfayo v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 60860/00, 46. punktu). Konvencijas 6. panta mērķis nav nodrošināt pieeju tādai tiesai, kas var aizvietot iestādes viedokli ar savējo. Tomēr tiesai jābūt tiesībām lemt par strīda galveno jautājumu un, ja nepieciešams, nosūtīt lietu atkārtotai izvērtēšanai tai pašai vai citai iestādei (sk., piemēram, ECT 2011. gada 21. jūlija sprieduma lietā "Sigma Radio Television Ltd v. Cyprus", pieteikumi Nr. 32181/04 un Nr. 35122/05, 153. un 157. punktu). Savukārt lietās, kas nav saistītas ar nozarēm, kurās esošo jautājumu risināšanai nepieciešamas specifiskas profesionālās zināšanas un pieredze, vai administratīvās rīcības brīvības īstenošanu, Konvencijas 6. pants prasa plašāku tiesas kompetenci un tai ir jāaptver visi tiesību un faktu jautājumi, kas ir nozīmīgi tiesā risināmā strīda iznākumam (sk., piemēram, ECT 2012. gada 17. aprīļa sprieduma lietā "Steininger v. Austria", pieteikums Nr. 21539/07, 55. punktu; Harris D., O'Boyle M., Bates E., Buckley C. Harris, O'Boyle & Warbrick: Law of the Europe Convention on Human Rights. Third edition. Oxford: Oxford University, 2014, p. 395). 12.2. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais jēdziens "taisnīga tiesa" nozīmē gan neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas izskata lietu, gan pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā šī lieta tiek izskatīta. Proti, minētā Satversmes norma prasa izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, kā arī pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamās procesuālās normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 10. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesu varas institūcijai jāatbilst vairākām prasībām, lai to atzītu par "taisnīgu tiesu" Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. Visupirms šādai institūcijai jābūt neatkarīgai, objektīvai un kompetentai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.3. punktu). Turklāt kompetence nozīmē ne vien profesionālo prasmi, bet arī piekritību un tiesības izvērtēt un izlemt noteiktus jautājumus jeb noteikta apjoma pilnvaras. Administratīvās tiesas pamatuzdevums administratīvajā procesā ir nodrošināt efektīvu tiesas kontroli pār izpildvaras veikto darbību (bezdarbības) tiesiskumu un lietderību. Plašākā nozīmē administratīvajā procesā tiesas uzdevums ir veikt izpildvarai piešķirto pilnvaru izmantošanas tiesiskuma (lietderības) kontroli (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 10. punktu). Šī kontrole ir būtisks ikvienas tiesiskas valsts elements, tādēļ tai jābūt visaptverošai - procesuālai un saturiskai - un šai kontrolei jābūt pakļautām visām valsts darbībām, kas attiecas uz konkrētu personu (sk., piemēram: Levits E. 2. pants. Likuma pamatmērķi. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Autoru kolektīvs Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 101. lpp.). Lai administratīvā tiesa, īstenojot kontroli pār izpildvaras lēmumiem, varētu nodrošināt personas tiesības uz taisnīgu tiesu, tai jābūt tiesībām izvērtēt visus lietā būtiskos apstākļus un pārbaudīt pārsūdzēto lēmumu gan no faktu, gan tiesību viedokļa. Personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana prasa tiesību normām neatbilstoša izpildvaras lēmuma atcelšanu vai noteiktu valsts pārvaldes rīcību. Tātad gadījumā, kad iestādes izdotais administratīvais akts kādu iemeslu dēļ neatbilst tiesību normām, tiesai jānovērš tā sekas attiecībā uz personu. Līdz ar to administratīvajā procesā jāīsteno visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras lēmumiem un šīs kontroles rezultātā jānovērš tiesību normām neatbilstoša administratīvā akta sekas attiecībā uz personu.