13. Article

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai: 1) administratīvajā procesā tiek īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār izpildvaras lēmumiem; 2) šīs kontroles rezultātā tiesa novērš tiesību normām neatbilstoša administratīvā akta sekas attiecībā uz personu. 13.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši racionāla likumdevēja principam un tiesību sistēmas vienotības principam likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros (sal. ar Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Tādēļ, vērtējot apstrīdētās normas satversmību, visupirms jāņem vērā tās vieta tiesību sistēmā un saikne ar citām normām. Administratīvais process nosaka to, kādā veidā valsts pārvalde drīkst rīkoties pret personu un kādas ir personas tiesības pārbaudīt tiesā šīs rīcības tiesiskumu. Kontrolējot izpildvaras darbību, tiesu varai jāievēro varas dalīšanas princips. Varas dalīšanas principa mērķis ir nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtību īstenošanu un aizsardzību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu). Atbilstoši varas dalīšanas principam administratīvās lietas ierosināšana un administratīvā akta izdošana ir iestādes kompetencē. Savukārt tiesas kompetencē ir lemšana par administratīvā akta tiesiskumu. Veicot valsts pārvaldes darbības kontroli gadījumā, kad iestādei piešķirta rīcības brīvība, tiesa parasti nevar iestādei norādīt pareizāko rīcības veidu, jo tā būtu iejaukšanās valsts pārvaldes darbībā. Izņēmuma gadījumi ir tie, kad iestādei nav rīcības brīvības. Visos pārējos gadījumos tiesai jāpārbauda, vai nav pieļautas rīcības brīvības izmantošanas kļūdas - tās pārsniegšana, neizmantošana, nepareiza izmantošana vai procesuālo prasību neievērošana (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 34. un 260. lpp.). Administratīvais process iestādē ir vairāk piemērots lietderības apsvērumu izdarīšanai nekā administratīvais process tiesā, turklāt iestāde var iegūt vairāk informācijas un ņemt vērā plašāku kontekstu nekā tiesa. Proti, lietderības apsvērumu izdarīšana ir valsts pārvaldes iestādes, nevis tiesas uzdevums (sk. arī pieaicinātās personas E. Levita viedokli lietas materiālu 3. sēj. 116. lp.). Tādējādi administratīvajam procesam vienlaikus jānodrošina gan personas aizsardzība pret izpildvaras prettiesisku rīcību, gan jāīsteno varas dalīšanas princips attiecībās starp izpildvaru un tiesu varu. 13.2. Administratīvā procesa tiesā regulējums ir veidots, lai nodrošinātu minēto uzdevumu izpildi. Tas atklājas vairākās Administratīvā procesa likuma normās. Piemēram, 2. panta 2. punktā, kas definē likuma mērķi, 103. panta pirmajā daļā par administratīvā procesa tiesā būtību, 184. pantā par pieteikuma priekšmetu, 253.-256. pantā par administratīvās tiesas sprieduma veidiem un citās normās. Arī apstrīdētā norma ir daļa no sistēmas, kas noteic administratīvās tiesas kompetenci izpildvaras darbību kontrolēšanā. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 253. panta pirmo daļu tiesa, ja tā pieteikumu par personai nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu atzīst par pamatotu, attiecīgo administratīvo aktu atceļ pilnībā vai kādā tā daļā vai atzīst par spēkā neesošu. Ja tiesa administratīvo aktu atceļ, tā nosaka, ar kuru dienu administratīvais akts uzskatāms par atceltu. Savukārt tā paša panta sestā daļa noteic: ja nepieciešams, tiesa uzdod iestādei atceltā vai par spēkā neesošu atzītā administratīvā akta vietā izdot jaunu administratīvo aktu. Lemjot par jauna administratīvā akta izdošanu, iestāde ņem vērā tiesas nolēmumā konstatētos faktus un norādītos juridiskos apsvērumus. Līdzīga pieeja ir ietverta arī Administratīvā procesa likuma 254. pantā, kas noteic sprieduma saturu lietās par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Šā panta pirmā daļa nosaka: ja pieteikumu par administratīvā akta izdošanu tiesa atzīst par pamatotu, tā uzdod iestādei izdot attiecīgu administratīvo aktu. Saskaņā ar minētā panta otro daļu tiesa spriedumā nosaka administratīvā akta saturu un izdošanas termiņu vienīgi gadījumā, kad iestādei vairs nav jāizdara lietderības apsvērumi. Tomēr atbilstoši šā panta ceturtajai daļai arī šajā gadījumā administratīvais akts jāizdod iestādei, bet tiesas spriedums tikai aizstāj administratīvo aktu līdz brīdim, kad to izdod iestāde. Līdz ar to tiesiskais regulējums, kas nosaka administratīvās tiesas kompetenci, ir varas dalīšanas principa konkretizācija attiecībās starp izpildvaru un tiesu varu.