3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Administratīvajā procesā tiesa parasti pati negrozot administratīvo aktu un nemainot tā saturu. Tiesa varot pārbaudīt tikai to, kā iestāde izmanto savu rīcības brīvību, bet ne izdarīt lietderības apsvērumus iestādes vietā. Proti, tiesa, lemjot par administratīvā akta tiesiskumu, pārbaudot, vai iestāde ir ievērojusi procesuālās prasības un nav pieļāvusi rīcības brīvības izmantošanas kļūdas - tās neizmantošanu, pārsniegšanu vai nepareizu izmantošanu. Konstatējot, ka pieteikums par administratīvā akta atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu ir pamatots, tiesa to pilnībā vai daļā atceļot vai atzīstot par spēkā neesošu. Savukārt tādā gadījumā, ja iestāde pieļāvusi kļūdu administratīvā akta izdošanā, bet persona par izdarīto pārkāpumu tik un tā jāsoda, tiesa varot uzdot iestādei izdot jaunu aktu un iestādei tiesas dotās norādes esot saistošas. Ja iestāde šīs norādes neievēro, persona varot Administratīvā procesa likuma 376. pantā noteiktajā kārtībā iesniegt sūdzību par sprieduma nepienācīgu vai neatbilstošu izpildi. Tomēr likumdevējs esot paredzējis arī to, ka noteiktos gadījumos tiesai var tikt piešķirta kompetence grozīt administratīvo aktu. Šādi izņēmuma gadījumi tiekot reglamentēti speciālajās tiesību normās, bet ne apstrīdētajā normā. Apstrīdētā norma neattiecoties uz minētajiem izņēmuma gadījumiem un tos nerisinot. Saeima piekrīt Pieteikumu iesniedzējas viedoklim, ka Konkurences padomes lēmumiem, ar kuriem persona tiek sodīta, ir krimināltiesisks raksturs. Tādēļ šo lēmumu pārskatīšanai tiesā esot piemērojamas Satversmes 92. panta pirmā teikuma un Konvencijas 6. panta pirmā teikuma garantijas. Tomēr Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neliedz tiesai veikt kontroli pār iestādes lēmumiem tādā apjomā, kā to prasa Satversmes un Konvencijas normas. Atbilstoši ECT atziņām administratīvo pārkāpumu lietās, disciplinārlietās ieslodzījuma vietās, kā arī muitas tiesību pārkāpumu, konkurences tiesību pārkāpumu un tamlīdzīgās lietās esot pieļaujams tas, ka krimināltiesiska rakstura sodu sākotnēji piemēro iestāde, kura neatbilst Konvencijas 6. panta garantijām. Tomēr šādā gadījumā personai vajagot būt tiesībām pārsūdzēt iestādes lēmumu tādā tiesā, kura atbilst Konvencijas 6. panta garantijām un kurai ir "pilnīga jurisdikcija". ECT nolēmumos ar jēdzienu "pilnīga jurisdikcija" esot saprotama tiesas kompetence pārbaudīt un atcelt iestādes lēmumu visos aspektos: gan attiecībā uz faktiskajiem apstākļiem, gan juridisko argumentāciju. No Konvencijas 6. panta neizrietot prasība pēc tā, lai tiesai būtu tiesības grozīt iestādes lēmumu. Proti, pietiekot ar to, ka tiesa pilnībā pārbauda iestādes lēmuma tiesiskumu, pamatotību, samērīgumu un, ja nepieciešams, šo lēmumu atceļ. Administratīvo tiesu prakse konkurences tiesību pārkāpumu lietās liecinot, ka pieteicēju argumenti tiek vērtēti detalizēti un pēc būtības. Nepieciešamības gadījumos tiesas izmantojot tiesības pilnībā vai daļēji atcelt Konkurences padomes lēmumu un sniedzot konkrētas norādes jauna administratīvā akta izdošanai. Tādējādi administratīvā tiesa esot uzskatāma par "pilnīgas jurisdikcijas" tiesu Konvencijas izpratnē. Pasaulē pamatā pastāvot četri veidi, kādos tiesa var īstenot savu kompetenci, pārskatot konkurenci uzraugošās iestādes lēmumus. Pirmajā veidā tiesas pilnvaras esot būtiski ierobežotas, paredzot, ka tiesa konstatē tikai būtiskas normatīvo aktu piemērošanas kļūdas un atceļ acīmredzami nesaprātīgus lēmumus. Otrajā tiesa vērtējot arī iestādes lēmuma tiesiskumu, citstarp procesuālo prasību ievērošanu. Trešais veids paredzot tiesas kompetenci pārskatīt iestādes lēmumu pēc būtības, pārbaudot visus lietā nozīmīgos apstākļus. Savukārt ceturtajā tiesa vērtējot pilnīgi visus lietas apstākļus un esot tiesīga aizstāt iestādes apsvērumus ar savējiem. Tādējādi Latvijā izraudzītais modelis atbilstot ārvalstu praksē izmantotajiem modeļiem un nodrošinot pat vēl augstāku personas tiesību aizsardzības standartu nekā tie.