7. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. h. c., assessor iur. Egils Levits - uzskata, ka apstrīdētās normas gramatiskā interpretācija var radīt pretrunu ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu. Tomēr apstrīdētajā normā lietotais jēdziens "likums" esot jātulko paplašināti, ar to saprotot arī vispārējos tiesību principus, šajā gadījumā - efektivitātes principu, kas varot nodrošināt personas tiesību uz taisnīgu tiesu pilnvērtīgāku īstenošanu. Atbilstoši varas dalīšanas principam tiesas uzdevums esot kontrolēt iestādi, nevis pašai lemt tās vietā. Ja tiesa konstatē iestādes kļūdu, tā atceļot iestādes lēmumu un nododot lietu iestādei atpakaļ otrreizējai izlemšanai. Iestādei, lemjot atkārtoti, esot jāņem vērā tiesas viedoklis par to, kādēļ atceltais lēmums bijis kļūdains. Šāda tiesas un iestādes kompetences nodalīšana izrietot no tā, ka iestāde lemj par lēmuma lietderību un tiesiskumu, bet tiesa - tikai par tiesiskumu. Iestādes apsvērumi esot vērsti uz nākotni, turpretim tiesa izdarot post factum apsvērumus. Tomēr varas dalīšanas princips neesot absolūts. Izņēmuma gadījumā tiesa varot pati lemt iestādes vietā, ja tā konstatē, ka iestāde var pieņemt tikai vienu pareizu lēmumu, t.i., ja iestādes rīcības brīvība ir reducēta uz nulli. Ja no tiesas apsvērumiem attiecībā uz iestādes iepriekšējās rīcības tiesiskumu viennozīmīgi izriet tas, kāda satura akts iestādei jāizdod, tad uzdošana iestādei šāda satura aktu izdot esot lieka formalitāte. Šādā gadījumā efektivitātes principam esot dodama priekšroka salīdzinājumā ar varas dalīšanas principu. Tāpat esot jārīkojas gadījumā, kad likumā noteiktajos apmēros jānosaka sods un visi faktiskie elementi, kas ir soda pamatā, tiesai ir zināmi, tā ka tai nekas papildus nav jānoskaidro. Savukārt tādā gadījumā, kad tiesa secina, ka iestādes piemērotais sods neatbilst nodarījumam, bet pareiza soda noteikšanai nepieciešama papildu informācija, tiesai jānodod lieta atpakaļ iestādei. Iepriekš teikto ilustrējot šāds piemērs. Ja tiesa, pārbaudot iestādes apsvērumus, kas bija par pamatu 6000 euro naudas soda piemērošanai, secina, ka pareizs ir cits sods - 3000 euro -, tad tiesa, no vienas puses, esot konstatējusi, ka iestādes sods ir nepareizs un atceļams, bet, no otras puses, jau esot noteikusi arī "pareizo" soda apmēru. Tātad tiesa pārbaudes rezultātā esot secinājusi, ka pareizais naudas soda apmērs ir tikai 3000 euro, nevis 2999 euro vai 3001 euro. Līdz ar to iestādei vairs neesot rīcības brīvības. Tādā gadījumā efektivitātes princips prasot, lai tiesa pati piespriež šo sodu.