13. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 100. panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Tā ietverot tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Vārda brīvība konkrētajā situācijā esot ierobežota divos aspektos: pirmkārt, tiekot prasīts, lai indivīdam būtu tāda personiskā, iekšējā pārliecība, kas atzīstama par lojālu Latvijas Republikai un tās Satversmei, un, otrkārt, tiekot prasīts, lai Latvijas Republikai un tās Satversmei lojāla būtu indivīda rīcība un paustie viedokļi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību ir personu aizsargājošas tiesības. Proti, tās paredz, ka indivīds var prasīt, lai valsts neiejaucas viņa vārda brīvības jomā (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.3. punktu). Ir nošķirami divi vārda brīvības aspekti: pozitīvais jeb indivīdu tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus publiski mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību un citos tiesiskos veidos un negatīvais jeb tiesības paturēt informāciju, turēties pie saviem uzskatiem un tos nepaust. Proti, indivīds var izvēlēties būt "brīvs no" viedokļa paušanas un tādējādi īstenot savas tiesības uz vārda brīvību tās negatīvajā aspektā (sk. turpat). 13.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus jebkādā veidā - mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību u.tml. (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu un 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 21. punktu). Turklāt vārda brīvība līdzās tradicionālām tās izpausmēm, piemēram, runām, plašsaziņas līdzekļos pausto viedokļu dažādībai, dalībai demonstrācijās un citos pasākumos, ietver arī dažādas mākslinieciskas izpausmes formas, kā, piemēram, rakstniecību, glezniecību, mūziku, un arī citas kombinētas vārda brīvības izpausmes, tostarp simbolu lietošanu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.4. punktu). Apstrīdētās normas ir ietvertas Izglītības likumā. Atbilstoši Izglītības likuma 2. pantam šā likuma mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām valsts viņam nodrošina iespēju iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un tehnisko zinību jomā, iespēju iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē, kā arī tikumiskas, estētiskas, intelektuālas un fiziskas attīstības iespēju, tādējādi sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas personības veidošanos. Zināšanas, prasmes un pieredze tiek iegūta lielākoties ar pedagogu starpniecību. Pedagoga un izglītojamā saskarsme notiek galvenokārt noteiktas izglītības programmas īstenošanas ietvaros. Tomēr izglītības procesā ir nozīmīgs arī personiskais paraugs, jo izglītojamo var ietekmēt arī pedagoga un izglītības iestādes vadītāja rīcība ārpus noteiktas izglītības programmas īstenošanas vai pat ārpus izglītības iestādes. Piemēram, plašs personu loks, tajā skaitā skolēni, viņu vecāki, draugi un radinieki, var sekot līdzi skolotāja aktivitātēm ārpus darba laika, ja tās tiek atspoguļotas sociālajos tīklos vai citādā ziņā ir publiskas (dalība pasākumos, biedrībās). Līdz ar to pedagogam ir būtiska ietekme uz izglītojamo ne tikai noteiktas izglītības programmas apguves procesā, bet arī ikdienas saskarsmē. Tādējādi pienākums būt lojālam Latvijas valstij un tās Satversmei, nepārkāpt diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu, audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus - un stiprināt viņu piederību Latvijas Republikai pēc būtības ir attiecināts uz pedagoga un izglītības iestādes vadītāja rīcību un uzskatu izpausmi jebkurā formā, ja tā var ietekmēt izglītojamos vai izglītības procesa rezultātu. No šā pienākuma neievērošanas personai var izrietēt apstrīdētajās normās paredzētās tiesiskās sekas - darba tiesisko attiecību pārtraukšana un uz vienu gadu noteikts aizliegums strādāt par pedagogu vai izglītības iestādes vadītāju. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo pedagoga un izglītības iestādes vadītāja vārda brīvību tās pozitīvajā aspektā. 13.2. Ar apstrīdētajām normām netiek ierobežotas pedagoga un izglītības iestādes vadītāja iekšējās, uz āru nepaustās domas un uzskati. Apstrīdētās normas neierobežo arī pedagoga tiesības turēties pie saviem uzskatiem un tos nepaust. Tādējādi ar apstrīdētajām normām netiek ierobežota pedagoga un izglītības iestādes vadītāja vārda brīvība tās negatīvajā aspektā. 13.3. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums garantē tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, tostarp tiesības turpināt izvēlēto nodarbošanos nākotnē (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Turklāt jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1. punktu). Apstrīdētās normas liedz personai brīvi strādāt izvēlētajā profesijā, tostarp turpināt savu nodarbošanos. Proti, personai uz vienu gadu ir liegts ieņemt izglītības iestādes vadītāja amatu vai strādāt par pedagogu, ja darba attiecības ar šo personu ir pārtrauktas lojalitātes prasību neievērošanas dēļ. Tādējādi apstrīdētās normas ierobežo personas tiesības brīvi strādāt izvēlētajā profesijā, tostarp saglabāt esošo nodarbošanos. 13.4. Apstrīdētās normas ierobežo tiesības uz vārda brīvību, jo noteic lojalitātes prasības un vienlaikus personai, kura apstrīdētajās normās noteiktajā kārtībā ir atzīta par neatbilstošu šīm prasībām, vienu gadu liedz strādāt izvēlētajā profesijā. Ar apstrīdētajām normām noteiktais tiesību uz vārda brīvību ierobežojums attiecināts tikai uz personām ar konkrētu nodarbošanos - pedagogiem un izglītības iestāžu vadītājiem. Līdz ar to apstrīdētajās normās ir ietverts gan Satversmes 100. panta pirmajā teikumā garantēto tiesību ierobežojums, gan arī Satversmes 106. panta pirmajā teikumā garantēto tiesību ierobežojums. Tādējādi Satversmes tiesa, ņemot vērā ierobežojuma veidu, pārbaudīs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 100. panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes 106. panta pirmo teikumu.