14. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vārda brīvība tiek uzskatīta par vienu no cilvēka svarīgākajām pamattiesībām un ir ietverta pamattiesību katalogā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 21. punktu). Tomēr tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas un var tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams sabiedrības interešu labā (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 13. punktu). Arī Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo šajā pantā personai paredzēto izvēles brīvību. Tomēr šī norma neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā varētu īstenot konkrētu nodarbošanos (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Satversmes tiesa ir vērtējusi pedagoga profesiju kā reglamentētu profesiju un atzinusi, ka valsts var noteikt īpašas prasības šīs profesijas īstenotājiem (sal.: Satversmes tiesas 2007. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punkts un 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 13.1. punkts). Tāpat jau ir atzīts, ka var tikt noteikti kritēriji, kas saistīti gan ar pedagoga darba pienākumu veikšanu, gan personību, ciktāl šādu kritēriju noteikšana ir sabiedrības interesēs (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 10.2. punkts). Pedagoga profesijas īpašais sabiedriskais nozīmīgums izpaužas tādējādi, ka pedagogs ne tikai veic mācību un audzināšanas darbu, bet arī veido izglītojamo priekšstatus par sabiedrību, valsti un tās vērtībām. Satversmes tiesa atzinusi, ka paaugstinātu prasību noteikšana pedagoga profesijai ir saistīta ar nepieciešamību nodrošināt Satversmes 112. pantā noteiktās personu tiesības uz izglītību, kas būtībā nozīmē ikviena izglītojamā tiesības uz kvalitatīvu izglītību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu). Satversmes 116. pants paredz gadījumus, kad personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. un 106. pantā, var ierobežot. Atbilstoši tam vārda brīvību un personas tiesības brīvi strādāt izvēlētajā profesijā var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Lai noskaidrotu, vai tiesību uz vārda brīvību un tiesību brīvi strādāt izvēlētajā profesijā ierobežojums, kas noteikts ar apstrīdētajām normām, ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 22. punktu).