16. Article

Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai pamattiesību ierobežojums, kas noteikts ar 2015. gada 18. jūnija likumu "Grozījumi Izglītības likumā", ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību. 16.1. Ar šo likumu Saeima grozīja Izglītības likuma 30. panta ceturtajā daļā izglītības iestādes vadītājam noteiktās prasības, paredzot, ka par izglītības iestādes vadītāju ir tiesīga strādāt persona, "kurai ir nevainojama reputācija, kura ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei, kurai ir attiecīga izglītība". Vienlaikus Izglītības likuma 48. pants tika papildināts ar piekto daļu šādā redakcijā: "Strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei." 2015. gada 18. jūnija likums "Grozījumi Izglītības likumā", kurā ietverta daļa no apstrīdētajām normām, tika izskatīts Saeimā trijos lasījumos. Valsts prezidents šo likumu ir izsludinājis, un tas stājies spēkā 2015. gada 16. jūlijā. Lietā nav strīda par to, ka 2015. gada 18. jūnija likums "Grozījumi Izglītības likumā" ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām. 16.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas nav pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu. Proti, neesot paredzams, kāda rīcība atzīstama par lojālu vai - attiecīgi - par nelojālu. Līdz ar to pastāvot plašas interpretācijas iespējas, kas savukārt varot pedagogos viest bailes paust jebkādu kritisku viedokli. Saeima uzsver, ka lojalitātes prasību saturs esot pietiekami skaidrots, gan diskutējot par tām Saeimā, gan pēc apstrīdēto normu pieņemšanas. Savukārt Tieslietu ministrija, Tiesībsargs, LIZDA un M. Golubeva uzsver, ka jābūt skaidri noteiktiem kritērijiem, pēc kuriem var objektīvi pārbaudīt pedagoga un izglītības iestādes vadītāja lojalitāti Latvijas valstij un tās Satversmei. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumiem un tiesību normām, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan pietiekami saprotamiem, gan paredzamiem. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi. Tas nodrošina indivīdiem svarīgu aizsargmehānismu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). Apstrīdētajās normās lojalitātes jēdziena saturs detalizēti nav atklāts. Tas nav atklāts arī citās Izglītības likuma normās. Saeima, skaidrojot apstrīdēto normu saturu, norāda, ka par nelojālu būtu atzīstama tāda rīcība vai viedoklis, kas ir pretrunā ar Satversmē nostiprinātajām pamatvērtībām un liecina, ka attiecīgā persona neciena, noniecina vai noliedz Latviju kā neatkarīgu demokrātisku republiku, valsts suverēnās varas piederību Latvijas tautai, Latvijas valstisko neatkarību, Latvijas teritorijas nedalāmību, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un Latvijas valsts simbolus - karogu, himnu un ģerboni. Tāpat Saeima norāda, ka par nelojālu būtu uzskatāms tāds viedoklis vai rīcība, kas ir pretrunā ar valsts noteiktajām prasībām attiecībā uz izglītības procesā izmantojamām mācību metodēm, mācību līdzekļiem un izpaužas pedagoga organizētos vai atbalstītos pasākumos, publiski noliedzot, attaisnojot, slavinot genocīdu, noziegumus pret cilvēci, noziegumus pret mieru vai kara noziegumus pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem vai rupji noniecinot un aicinot likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību un teritoriālo vienotību. Lojalitāte ir atklāts juridisks jēdziens - ģenerālklauzula. Šādu jēdzienu iestrādāšana likumā ir pieļaujama, ja kopumā ir skaidrība par to mērķi, tvērumu un saistībā ar tiem paredzētajām sekām. Ģenerālklauzula katrā normas piemērošanas gadījumā ir piepildāma ar konkrētu saturu. Proti, tās piemērotājam katrā konkrētā gadījumā jāapsver, vai tas ir attiecināms uz ģenerālklauzulas saturu. Analizējot faktiskos apstākļus, normas piemērotājam jāgūst argumentēta pārliecība, ka gadījums atbilst ģenerālklauzulas jēgai - ratio legis (sk.: E. Meļķisis. Latvijas tiesiskās sistēmas ceļš uz demokrātisku tiesisku valsti. Rakstu krājums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 218.-219. lpp.). Ar ģenerālklauzulas ieviešanu likumdevējs izvairās no detalizētu pazīmju slodzes palielināšanas normā, tajā pašā laikā nepieļaujot arī normas piemērošanas sfēras pārlieku ierobežošanu. Tādējādi norma tiek padarīta elastīgāka un spējīgāka pielāgoties mainīgajiem sabiedrības apstākļiem. Turklāt ģenerālklauzula ievērojami paplašina normas piemērotāja pilnvaras. Ģenerālklauzula ir sava veida deleģējums, ar kuru likumdevējs likuma piemērotājam (iestādei, tiesai) atļauj likuma normu saprātīgi konkretizēt [sk.: E. Levits. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības brīvība. Likums un Tiesības, 5. sēj., 2003, Nr. 6 (46), 7 (47)]. Ģenerālklauzulas piemērošanas gadījumā tās konkretizācijai var tikt izmantotas juridiskas vadlīnijas, kas izriet no visu tiesību avotu kopuma. Lojalitātes jēdziens sastopams vairākos likumos. Piemēram, Pilsonības likuma 18. panta pirmajā daļā tas ietverts solījumā par uzticību Latvijas Republikai, kas tiek dots, iegūstot Latvijas pilsonību. Savukārt Civildienesta likuma 15. panta pirmā daļa citstarp noteic, ka ierēdņa pamatpienākumi ir ievērot Satversmi, Latvijai saistošas starptautisko tiesību normas, likumus un citus normatīvos aktus un neatkarīgi no savas politiskās pārliecības būt lojālam Latvijas Republikai un tās Satversmei un ievērot politisko neitralitāti. Satversmes tiesa jau ir aplūkojusi lojalitātes ģenerālklauzulu saistībā ar valsts amatpersonas statusu un norādījusi, ka valstij jātiecas nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi. Nepieciešams, lai pilsoņi paļautos uz to, ka valsts pārvaldē strādājošie būs lojāli pret valsti un savus amata pienākumus veiks valsts un sabiedrības interesēs. Politiskā lojalitāte saprotama nevis kā attiecīgās valdības politisko mērķu atbalstīšana, bet gan kā uzticība valstij, kuras labā strādā pie valsts dienesta piederīgās personas (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 11.2. punktu). Prasība par lojalitāti savai valstij ir vienlīdz attiecināma uz visām valsts amatpersonām (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-01-01 14. punktu). Valsts amatpersonas statusu raksturo īpašas uzticamības un lojalitātes attiecības ar valsti. Nosacījums par īpašu uzticamību un lojalitāti pret valsti ir pamatā ar amatpersonas statusu saistītajiem ierobežojumiem, kas paši par sevi nav uzskatāmi par nesamērīgiem no vienlīdzības principa viedokļa (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.2. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir vairākkārt atsaukusies uz lojalitātes ģenerālklauzulu (sk., piemēram, ECT 1995. gada 26. septembra spriedumu lietā "Vogt v. Germany", pieteikums Nr. 17851/91, un 2015. gada 13. janvāra spriedumu lietā "Petropavlovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 44230/06). Spriedumā Vogt lietā, atspoguļojot Vācijas Konstitucionālās tiesas uzskatu, atzīts, ka lojalitāte ir kas vairāk nekā formāli korekta, vienaldzīga attieksme. Lojalitāte ietver sevī ticību valstij, tās pamatvērtībām. Lojalitāte nenozīmē pienākumu identificēties ar konkrētas pie varas esošas valdības mērķiem un politiku. Tā nozīmē ierēdņa gatavību identificēties ar valsti, kurā viņš strādā, ar brīvo demokrātisko valsts sistēmu, kas balstīta uz likuma varu un sociālo taisnīgumu (sk. ECT 1995. gada 26. septembra sprieduma lietā "Vogt v. Germany", pieteikums Nr. 17851/91, 34. punktu). Turklāt lojalitāte nozīmē arī nepārprotamu norobežošanos no grupām, kuras apšauba un nomelno valsti un pastāvošo konstitucionālo iekārtu (sk. turpat 58. punktu). Paužot atbalstu lojalitātes prasībām, ECT īpaši ņēmusi vērā valsts vēsturisko pieredzi un atzinusi, ka tādēļ, lai nepieļautu šādas pieredzes atkārtošanos, ir nepieciešama aktīva valsts rīcība, kas vērsta uz demokrātiskas tiesiskas valsts tradīciju nostiprināšanu. ECT arī uzsvērusi, ka demokrātiskai tiesiskai valstij ir tiesības pieprasīt lojalitāti pret tās pamatā esošajiem konstitucionālajiem principiem. Spriedumā "Petropavlovskis pret Latviju" ECT atzinusi, ka prasības pēc lojalitātes valstij un tās konstitūcijai nevar tikt uzskatītas, piemēram, par sodu, ar kuru būtu ierobežota vārda brīvība (sk. ECT 2015. gada 13. janvāra sprieduma lietā "Petropavlovskis pret Latviju", pieteikums Nr. 44230/06, 85. punktu). Tādējādi lojalitātes jēdziens kā ģenerālklauzula ir nostiprināts tiesību sistēmā un tā saturiskā nozīme pēc būtības ir skaidra. Satversmes tiesa uzskata par pamatotu Saeimas viedokli, ka lojalitātes konkrētās izpausmes nav izsmeļoši norādāmas likumā un iespējamie lojalitātes pārkāpumi katrā konkrētajā gadījumā ir vērtējami individuāli, ņemot vērā attiecīgās pedagoga rīcības vai paustā viedokļa ietekmi uz izglītojamiem un par nelojālu atzīstot tādu rīcību vai viedokli, ar kuru ir noliegta Latvijas valsts un Satversmē ietvertie principi. Apstrīdētās normas, kas pieņemtas ar 2015. gada 18. jūnija likumu "Grozījumi Izglītības likumā", ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums, kas ieviests ar tām apstrīdētajām normām, kuras ietvertas 2015. gada 18. jūnija likumā "Grozījumi Izglītības likumā", ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.