2. Article

Pieteikuma iesniedzēji - divdesmit Saeimas deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas izvirza pedagogam nosacījumu, ka viņam ne vien jārīkojas lojāli pret Latvijas Republiku un jāpauž Latvijas Republikai un tās Satversmei lojāli uzskati, bet arī jāturas pie šādas iekšējas pārliecības. Turklāt šī prasība attiecoties uz visiem izteiksmes brīvības aspektiem gan pedagoga profesionālajā darbībā, gan privātajā dzīvē. Šāds ierobežojums aizskarot pedagoga tiesības uz vārda brīvību. Apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot arī pedagoga tiesības uz nodarbinātību. Proti, pedagogam esot liegts strādāt savā profesijā, ja tiek atzīta neatbilstība apstrīdētajās normās ietvertajām prasībām. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai visas apstrīdētās normas kā vienots tiesiskais regulējums, kas liedz ieņemt izglītības iestādes vadītāja un pedagoga amatu personām, kuras neatbilst apstrīdētajās normās ietvertajām prasībām, atbilst Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd to, ka 2016. gada 23. novembra likums "Grozījumi Izglītības likumā" ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar šo likumu pieņemtās apstrīdētās normas nav bijušas saistītas ar valsts budžetu un tādējādi nav bijis pamata attiecīgo likumprojektu ietvert budžeta likumprojektu paketē. Turklāt apstrīdētās normas esot pieņemtas sasteigti un neesot izdiskutētas ar to tiešajiem adresātiem - pedagogiem. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka tādā gadījumā, ja attiecīgais likumprojekts būtu virzīts vispārējā kārtībā un izskatīts Saeimā trijos lasījumos, kas dod daudz plašākas iespējas gan priekšlikumu iesniegšanai, gan debatēm Saeimas komisijās, pieaicinot ekspertus un nozares nevalstisko organizāciju pārstāvjus, visdrīzāk Saeima būtu izvēlējusies saturiskajā ziņā būtiski atšķirīgu regulējumu. Vērtējot Saeimas definēto leģitīmo mērķi - sabiedrības interešu, demokrātijas un valsts drošības aizsardzība -, Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka tas tikai daļēji ir atzīstams par leģitīmu mērķi Satversmes 100. panta pirmajā teikumā garantētās vārda brīvības ierobežošanai. Mūsdienās jēdziens "demokrātija" nozīmējot ne tikai sabiedrības vairākuma gribas īstenošanu. Demokrātija tikpat lielā mērā ietverot arī citas vērtības: atvērtību, toleranci pret dažādām, arī kritiskām un pat šokējošām idejām, dialogu, kura rezultātā veidojas personiskā pārliecība un uzskati. Demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzības labad esot vienlīdz svarīgi gan veicināt izglītojamā izjūtu, ka viņš ir piederīgs Latvijai, un nacionālo pašapziņu, gan arī nodrošināt atvērtību, toleranci, dialogu un kritisko domāšanu. Mūsdienās vairs nevarot uzskatīt, ka demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzības labad personai, citstarp pedagogam, varētu liegt turēties pie saviem personiskajiem uzskatiem un paust tos pat tādā gadījumā, kad tie ietver kritisku attieksmi pret valsti, ja vien persona, šos savus uzskatus paužot, neapšauba Latvijas Republikas valstiskumu kā tādu, neaicina uz vardarbību un nepārkāpj sabiedrībā vispārpieņemtās uzvedības normas. Ņemot vērā Satversmes 100. panta pirmajā teikumā garantēto pamattiesību uz savu uzskatu paturēšanu un paušanu fundamentālo nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, likumdevēja vispārīgā atsauce uz nepieciešamību aizsargāt valsts un sabiedriskās intereses, demokrātiju, drošību un attīstību nākotnē neesot pietiekams pamatojums tam, lai ierobežotu indivīda tiesības uz vārda brīvību. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, ar kuriem apstrīdēto normu leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt indivīda tiesības mazāk ierobežojošā veidā, piemēram, vērtējot iespējamos pedagogu pārkāpumus Darba likumā paredzētajā kārtībā. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka lojalitātes pienākums būtu nevis nosakāms likumā, bet gan iedzīvināms praktiski, veicinot pedagogu un visas sabiedrības uzticību valstij un tās Satversmei "ar darbiem" - īstenojot tādu valsts politiku, kas apmierinātu visu sabiedrību un līdzsvarotu dažādu sabiedrības grupu intereses, nodrošinātu valsts ekonomisko izaugsmi un celtu sabiedrības labklājību. Argumenti, ko Pieteikuma iesniedzējs sniedzis saistībā ar tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, attiecas galvenokārt uz kārtību, kādā pārbaudāma pedagoga un izglītības iestādes vadītāja atbilstība apstrīdētajās normās ietvertajām prasībām. Apstrīdētās normas neesot piemērotas ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, ar kuriem ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt indivīda tiesības mazāk ierobežojošā veidā. Piemēram, lēmumu par pedagoga iespējamo nelojalitāti varētu pieņemt darba devējs atbilstoši spēkā esošajam Darba likuma regulējumam. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, tad pedagoga lojalitāte tiktu izvērtēta pret viņu saudzīgākā veidā. Piemērojot Izglītības likuma 30. panta sestajā daļā un 48. panta sestajā daļā ietverto mehānismu, izglītojamo intereses neesot iespējams aizsargāt labāk, nekā tās tiktu aizsargātas, izmantojot Darba likuma regulējumu.