3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst gan Satversmes 100. panta pirmajam teikumam, gan 106. panta pirmajam teikumam. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas uzliek pedagogam un izglītības iestādes vadītājam pienākumu būt lojālam Latvijas Republikai un tās Satversmei, nevis pastāvošajai valdībai, noteiktai amatpersonai vai politiskajam spēkam. Lojalitātes prasības attiecoties nevis uz jebkuru privātu rīcību, bet tikai uz tādu rīcību, kura var atstāt ietekmi uz izglītojamiem vai ietekmēt izglītošanas procesu un tā rezultātu. Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā kārtībā, un to pieņemšanas ietvaros neesot pieļauti likumdošanas procesu reglamentējošo normu pārkāpumi. Apstrīdētajām normām esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Izglītošanas procesā prioritāra esot izglītojamā tiesību un interešu nodrošināšana, un it īpaši tas attiecoties uz nepilngadīgajiem izglītojamiem. Apstrīdētās normas esot nepieciešamas, lai pēc iespējas novērstu valsts un sabiedrisko interešu, demokrātijas, valsts drošības un attīstības riskus. Tādēļ esot būtiski nodrošināt to, ka par pedagogiem un izglītības iestāžu vadītājiem strādā personas, kuras spēj nodrošināt kvalitatīvu izglītību, kas citstarp ietver atbilstību apstrīdēto normu prasībām. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmo mērķu sasniegšanai. Saeima uzsver pedagoga būtisko ietekmi uz izglītojamo ne tikai noteiktas mācību programmas apguvē, bet arī ārpus tās, ikdienas saskarsmē ar izglītojamiem. Apstrīdēto normu piemērošana nodrošināšot to, ka Latvijas Republikai un tās Satversmei nelojāla persona vai persona, kas pārkāpj diskriminācijas un nevienlīdzīgas attieksmes aizliegumu vai nepilda pienākumu stiprināt izglītojamo piederību Latvijas valstij, neturpinās strādāt ar izglītojamiem. Saeima uzskata, ka ieguvums, ko no apstrīdēto normu piemērošanas iegūst sabiedrība, ir lielāks nekā kaitējums, kas nodarīts pedagoga un izglītības iestādes vadītāja tiesībām uz vārda brīvību un tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Personai, kura izvēlas pedagoga profesiju, esot jāapzinās, ka tā ir saistīta ar virkni ierobežojumu gan attiecībā uz sodāmību, gan profesionālo kvalifikāciju, gan izglītības saturu, kam jāatbilst valsts noteiktam standartam. Pedagogam vajagot ņemt vērā, ka arī vārda brīvību tas nevarēs izmantot tik lielā mērā, kādā to varētu izmantot citu profesiju pārstāvji. Izglītojamo un visas sabiedrības intereses esot prioritāras salīdzinājumā ar pedagogam un izglītības iestādes vadītājam noteiktajiem vārda brīvības ierobežojumiem. Tāpat sabiedrības interesēm esot dodama priekšroka salīdzinājumā ar īslaicīgiem tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojumiem, kuri paredzēti apstrīdētajās normās. Turklāt Saeima pauž uzskatu, ka apstrīdētās normas neierobežo indivīda tiesības būt pilsoniski un politiski aktīvam. Tās ļaujot īstenot vārda brīvību Satversmei un pedagoga ētikai atbilstošā veidā, citstarp arī analizēt un kritizēt politiskos un sabiedriskos procesus, atsevišķu amatpersonu vai valdības rīcību. Tāpat lojalitātes prasības neliedzot organizēt darbu ar izglītojamiem tādā veidā, kas rosina kritisko domāšanu, attīsta spēju paust, uzklausīt un analizēt dažādus viedokļus. Tomēr pedagoga un izglītības iestādes vadītāja viedoklis vai rīcība, kas ietekmē izglītojamo uzskatus vai attieksmi, nedrīkstot graut viņu uzticību Latvijas valstij kā vērtībai pašai par sevi un Satversmes pamatiem vai likt apšaubīt savu piederību Latvijas valstij un tās sabiedrībai. Saeima uzsver, ka neatkarīgi no tā, kas - darba devējs vai Izglītības kvalitātes valsts dienests (turpmāk - IKVD) - pieņem lēmumu par pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja neatbilstību apstrīdēto normu prasībām, lēmums esot pakļauts tiesas kontrolei. Ja šādu lēmumu pieņem darba devējs un uz tā pamata atbrīvo pedagogu no darba pienākumu pildīšanas, tad pedagogam saskaņā ar Darba likumu esot tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā civiltiesiskā kārtībā. Savukārt IKVD amatpersonas pieņemtos administratīvos aktus un faktisko rīcību varot pārsūdzēt administratīvā procesa ietvaros iestādē un administratīvajā tiesā. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas neuzliek darba devējam pienākumu izbeigt darba tiesiskās attiecības ar pedagogu vai izglītības iestādes vadītāju. Darba devējam esot pienākums nodrošināt vien to, ka attiecīgā persona neieņem pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja amatu. Ja darba devējs var nodrošināt personai citu nodarbošanos, tam esot tiesības arī neizbeigt darba tiesiskās attiecības ar konkrēto personu. Aizliegums uz laiku ieņemt pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja amatu vienlaikus nodrošinot izglītojamā interešu tūlītēju aizsardzību un kalpojot kā preventīvs mehānisms attiecībā uz nākotni. Tādējādi neesot pieejams alternatīvs līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, bet mazāk ierobežojot pedagogu tiesības. Izglītojamo tiesības un sabiedrības interese, lai ikviens pedagogs un izglītības iestādes vadītājs ir lojāls Latvijas Republikai, esot svarīgāka nekā kaitējums, kas nodarīts indivīda tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Saeima uzsver, ka apstrīdētajās normās noteiktais tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojums ir īslaicīgs. Aizlieguma termiņš - viens gads - esot samērīgs, un pēc tā beigām esot iespējama atgriešanās darbā.