7. Article

Pieaicinātā persona - Tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas vērtējamas kā vienots tiesiskais regulējums. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā esot nepieciešams noteikt lojalitātes prasības pedagogiem. Esot svarīgi, lai pedagogs būtu ne vien ar nevainojamu reputāciju, zinošs, taisnīgs un iecietīgs, bet arī lojāls Latvijas Republikai. Izglītojamo nacionālā pašapziņa lielā mērā esot atkarīga arī no pedagoģiskā personāla personiskajām īpašībām, individuālajām iniciatīvām un spējas veikt sistemātisku valstiskās audzināšanas darbu. Pedagogs skolēnam esot autoritāte arī ārpus skolas. Tomēr Tiesībsargs uzsver, ka lojalitātes jēdziens apstrīdēto normu kontekstā būtu jātulko šauri, to attiecinot tikai uz Satversmes kodolu. Kaut arī skolotāja profesija pati par sevi nosakot zināmus ētikas, tolerances un iecietības standartus, tomēr skolotājs nedrīkstot būt arī pārāk ierobežots savā profesionālajā darbībā. Skolotājam esot jāmāca skolēni domāt, nevis tikai izpildīt norādīto, un tāpēc jāļauj viņam paust savu pārliecību par to, kas notiek sabiedrībā. Dinamiskā un nepārtrauktā sabiedrības attīstība izvirzot izglītības sistēmai uzdevumu adekvāti reaģēt uz sociālajām novitātēm, tādēļ pastiprināta uzmanība esot pievēršama autonomas, brīvas, ar kritisku pašapziņu apveltītas personības veidošanās problemātikai. Vārda brīvība esot īpaši nozīmīga tādos priekšmetos kā vēsture vai sociālās zinības, kuri pat prasot, lai pedagogs veicinātu diskusijas par pretrunīgiem jautājumiem. Piemēram, vēstures jautājumi dažkārt varot būt ļoti pretrunīgi un sarežģīti. Tiesībsargs pieļauj, ka lojalitātes prasības var radīt skolotājiem bailes diskutēt par šādiem jautājumiem, taču uzskata, ka ar to apspriešanu netiek pārkāptas lojalitātes prasības. Tiesībsargs atzīst, ka apstrīdētās normas, kas pieņemtas kopā ar 2017. gada valsts budžetu, bija izskatāmas Saeimā trijos lasījumos, lai nodrošinātu pienācīgas diskusijas ar pedagogiem un ekspertiem. Par pieņemtajiem grozījumiem faktiski neesot notikušas diskusijas apstrīdēto normu adresātu vidū, un tādējādi pastāvot šaubas, vai pedagogiem ir skaidrs, kā lojalitātes prasības ievērojamas. Lai pedagogi savā profesionālajā darbībā būtu brīvi, viņiem vajagot skaidri izprast gan lojalitātes jēdziena būtību, gan to, kā atbilstība lojalitātes prasībām tiks vērtēta. Neskaidrības un šaubas par to, kāda rīcība varētu tikt traktēta kā nelojāla, var apgrūtināt pedagogu profesionālo darbību. Turklāt izglītojamā uzskatus veidojot ne tikai izglītības iestāde un pedagogi, bet arī vecāki, ģimenes locekļi un vienaudži. Varot būt tādas situācijas, kad ģimenes locekļi vai vienaudži pauž Latvijas Republikai un Satversmei nelojālas domas, kas ietekmē izglītojamo, un tādā gadījumā būtu grūti pierādīt, ka šeit nav pedagoga vainas. Tiesībsargs uzskata, ka pamattiesību ierobežojumiem ir leģitīmi mērķi - aizsargāt valsts un sabiedrības intereses, demokrātiju, valsts drošību un attīstību. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, un tos neesot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Arī labums, ko iegūst sabiedrība, esot lielāks par indivīdu tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ierobežojuma leģitīmais mērķis tiekot sasniegts ar pedagoga vai izglītības iestādes vadītāja atbrīvošanu no darba. Tādā veidā pedagogs vai izglītības iestādes vadītājs tiekot izolēts no izglītojamiem un vairs nevarot viņu priekšā paust viedokli, kas grauj Latvijas valstiskuma pamatus. Vienlaikus Tiesībsargs uzsver, ka īpaša atbildība gulsies uz apstrīdēto normu piemērotājiem, kuriem katrs gadījums būs jāvērtē individuāli un ar īpašu rūpību. Tieši no viņu izpratnes par lojalitātes jēdzienu būšot atkarīga apstrīdēto normu pareiza, proti, to jēgai un leģitīmajiem mērķiem atbilstoša piemērošana. Uzsvērts, ka ir svarīga vienota pieeja noteikto ierobežojumu iztulkošanai un ka gan pedagoga, gan izglītības iestādes vadītāja pārkāpumu izvērtēšanai būtu jānotiek vienādā procedūrā administratīvā procesa kārtībā. Pēc Tiesībsarga ieskata, noteiktais vārda brīvības ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 100. panta pirmajam teikumam, taču neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam tiktāl, ciktāl pieļauj atšķirīgu procesuālu kārtību pedagoga un izglītības iestādes vadītāja lojalitātes izvērtēšanai.