1. Article

Satversmes tiesa 2017. gada 19. oktobrī pasludināja spriedumu lietā Nr. 2016-14-01 "Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam" (turpmāk - Solidaritātes lieta I), kurā atzina, ka pret darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām, kas maksā solidaritātes nodokli, ar Solidaritātes likuma 6. pantu ir radīta atšķirīga attieksme un šādai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. Savukārt 2017. gada 16. novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2016-16-01 "Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam" (turpmāk - Solidaritātes lieta II), kurā atzina, ka arī pret darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, ar Solidaritātes likuma 6. pantu ir radīta atšķirīga attieksme un šādai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa (turpmāk arī - spriedums). Taisnīguma, vienlīdzības un tiesiskās drošības princips pieprasa, lai Satversmes tiesa ievērotu savos nolēmumos paustās atziņas. Satversmes tiesa spriedumā Solidaritātes lietā II izmantoja līdzīgu metodoloģiju kā Solidaritātes lietā I, nonāca pie līdzīga rezultāta un tāpat kā Solidaritātes lietā I noteica, ka Solidaritātes nodokļa 6. pants atzīstams par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra. Piekrītu spriedumā Solidaritātes lietā II atzītajam, ka Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Tomēr, līdzīgi kā Solidaritātes lietā I, nevaru piekrist atsevišķiem spriedumā ietvertajiem secinājumiem, kas bijuši par pamatu šādam nolēmumam. Argumentējot savu viedokli, izmantošu spriedumā Solidaritātes lietā II lietotos saīsinājumus.