2. Article

Satversmes tiesa atzina, ka nav nepieciešams atkārtoti vērtēt Solidaritātes likuma 6. panta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Uzskatu, ka arī šajā spriedumā, tāpat kā Solidaritātes lietā I, turpina pastāvēt Satversmes tiesas izmantotās vienlīdzības principa iespējamā pārkāpuma izvērtēšanas metodoloģijas piemērošanas problemātika nodokļu lietās (sk. Satversmes tiesas tiesneša G. Kusiņa 2017. gada 2. novembra atsevišķās domas lietā Nr. 2016-14-01). Proti, leģitīmā mērķa kritērija izmantošana, vērtējot nodokļus ar izteiktu fiskālo funkciju. Satversmes tiesa, vērtējot iedzīvotāju ienākuma nodokļa jeb "fiskālā nodokļa" likuma normas, ir konsekventi atzinusi: iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek noteikts, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību, līdz ar to apstrīdētā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Attiecīgi vienlīdzības principa pārkāpuma izvērtēšanas metodoloģijas izmantošana, kas sevī ietver atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa noteikšanu un arī samērīguma principa testu, nenodrošina iespēju pilnā mērā ņemt vērā "fiskālajiem nodokļiem" raksturīgās īpatnības. Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka nodokļu regulējumam jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu). Uzskatu, ka tieši šādas mērauklas izmantošana ļauj pilnā mērā ņemt vērā "fiskālo nodokļu" īpatnības.