3. Article

Satversmes tiesa pamatoti secināja, ka konkrētajā gadījumā atšķirīga attieksme pret salīdzināmām personu grupām izriet no noteiktajām Solidaritātes nodokļa likmēm (sk. sprieduma 17. punktu). Vienlaikus tiesa atzina, ka atšķirīgai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju grupām, kas noteikta ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa (sk. sprieduma 19. punktu). Šādam secinājumam nevaru piekrist. 3.1. Solidaritātes nodoklis pēc savas būtības arī ir atzīstams par "fiskālu nodokli" (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 19.3. punktu). Uzskatu, ka izmaksām, kas nepieciešamas ikviena nodokļa un it īpaši "fiskālo nodokļu" iekasēšanai (administrēšanas izmaksām), jābūt pēc iespējas mazākām, jo nodokļu noteikšanas mērķis nav nesamērīgu administrēšanas izmaksu finansēšana. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt tādu nodokļu regulējumu, kas ir efektīvs jeb tāds, kas spēj nodrošināt nepieciešamos nodokļu ieņēmumus ar minimālām izmaksām. Tomēr, ja ieņēmumi no kāda nodokļa ir mazāki nekā tā administrēšanai nepieciešamie līdzekļi, šāds nodoklis nesasniedz savu mērķi. Atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmju noteikšana nodrošina lielākus ieņēmumus valsts budžetā, jo no šā nodokļa ieņēmumiem gūtie līdzekļi papildina valsts budžetu un var tikt izlietoti sabiedrības vajadzībām, nevis nodokļa administrēšanai. Šādā izpratnē atšķirīgas nodokļa likmes un ar tām radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai. Līdz ar to nevar apgalvot, ka atšķirīgai attieksmei, kas noteikta ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa. 3.2. Piekrītu spriedumā norādītajam, ka pieņemt tādu regulējumu, kas rada atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām, likumdevējs var vienīgi tad, ja šādai rīcībai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. sprieduma 19. punktu). Proti, jābūt tādiem objektīviem un racionāliem apsvērumiem, kas pamatotu konkrēto likmju izvēli darba devējiem kā solidaritātes nodokļa maksātājiem un kas būtu vērsti uz šā nodokļa noteikšanai paredzētā efekta - lai nodokli maksā personas ar augstiem ienākumiem - sasniegšanu. Līdzīgi kā Solidaritātes lietā I uzskatu, ka izvēlētās atšķirīgās solidaritātes nodokļa likmes nodrošina nepieciešamos ieņēmumus valsts budžetā un šādā aspektā tām ir racionāls pamats. Tomēr konkrētajā gadījumā, piemēram, nav objektīvu un racionālu apsvērumu tam, kādēļ solidaritātes nodokļa likmes mainās (samazinās vai palielinās) pa gadiem, salīdzinot 2016. un 2017. gadu, un kādēļ tās mainās tieši šādā apjomā. Tāpēc uzskatu, ka Solidaritātes lietā II, tāpat kā Solidaritātes lietā I, leģitīmā mērķa kritērija izmantošana, izvērtējot atšķirīgās attieksmes konstitucionalitāti, neatspoguļoja solidaritātes nodokļa īpatnības. Šajās lietās būtu bijis jāvērtē, vai apstrīdētais regulējums ir balstīts objektīvos un racionālos apsvērumos. Secinājums, ka šis regulējums kaut vai vienā aspektā nav balstīts objektīvos un racionālos apsvērumos, būtu pietiekams, lai atzītu, ka tas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesas tiesnesis G. Kusiņš Rīgā 2017. gada 30. novembrī