3. Article

Spriedumā lietā Nr. 2016-16-01 Satversmes tiesa atkārtojusi spriedumā lietā Nr. 2016-14-01 izdarīto secinājumu, ka likumdevējam, rūpējoties par to, lai valsts budžeta ieņēmumi būtu pietiekami, ir pienākums noteikt tādas solidaritātes nodokļa likmes, kam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Šā secinājuma kontekstā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atšķirīgajai attieksmei pret darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, nav leģitīma mērķa. Vēršu uzmanību uz to, ka atbilstoši Satversmes tiesas izmantotajai metodoloģijai "objektīvs un saprātīgs pamats" ir plašāks jēdziens, kas var neietvert sevī tikai pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa izvērtējumu. Noskaidrojot, vai atšķirīgajai attieksmei pastāv leģitīms mērķis, ir jāanalizē, kādu svarīgu interešu labad ir noteiktas atšķirīgas solidaritātes nodokļa likmes. Uz lietu Nr. 2016-16-01 attiecas līdzīgi lietas dalībnieku argumenti par Solidaritātes nodokļa likuma 6. panta radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi kā lietā Nr. 2016-14-01 izvērtētie. Tādējādi manu 2017. gada 2. novembra atsevišķo domu lietā Nr. 2016-14-01 2. un 3. punktā norādītie apsvērumi attiecas arī uz lietu Nr. 2016-16-01. Proti, atšķirīgās solidaritātes nodokļa likmes darba devējiem ir noteiktas ar mērķi nodrošināt efektīvu un paredzamu nodokļa iekasēšanu valsts pamatbudžetā, mazināt nodokļu sloga regresivitāti un saglabāt vienlīdzīgu nodokļu slogu visām sociālajām grupām. Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu noteiktajai atšķirīgajai attieksmei pret darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.