4. Article

Manās 2017. gada 2. novembra atsevišķajās domās lietā Nr. 2016-14-01 ir norādīts, ka nodokļu tiesību specifika ietekmē konstitucionālās kontroles apjomu un apstrīdētās nodokļu tiesību normas satversmības izvērtēšanas metodoloģiju. Ja ir konstatētas svarīgas intereses, kuru labad ir noteiktas atšķirīgas solidaritātes nodokļa likmes, tad, lai secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas pienākumu radītais pamattiesību ierobežojums ir atbilstošs Satversmes 91. pantam, ir jāpārbauda, vai nodokļa atšķirīgās likmes kā tādas ir saprātīgi izskaidrojamas ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem, proti, vai nodokļa aprēķina princips nav noteikts patvaļīgi. Darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, tā likmes ir atšķirīgas atkarībā no sociālajiem riskiem, kuriem ir apdrošinātas to nodarbinātās personas. Tomēr gan attiecībā uz darba ņēmējiem, gan arī attiecībā uz darba devējiem solidaritātes nodokļa likmju apmērs nevar būt pamatots ar sociālās apdrošināšanas riskiem, jo solidaritātes nodoklim ir citi mērķi. Lai arī darba devējiem noteiktās atšķirīgās solidaritātes nodokļa likmes atbilstoši šāda nodokļa fiskālajam mērķim sekmē ieņēmumus valsts pamatbudžetā, tomēr tām nav objektīva un racionāla pamatojuma attiecībā uz to aprēķina principu un Solidaritātes nodokļa likuma mērķi. Proti, solidaritātes nodokļa aprēķina izvēle ir pamatota nevis ar tādiem apsvērumiem, kas attiecas uz darba devēju nodarbināto personu ienākumu apmēru, bet gan ar to, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem ir apdrošinātas minētās personas. Uzskatu, ka arī lietas Nr. 2016-16-01 izskatīšanas gaitā likumdevējs nav sniedzis ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatotu izskaidrojumu konkrētajām uz dažādām personu grupām attiecinātajām solidaritātes nodokļa likmēm un to atšķirībām. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Satversmes tiesai bija jāizmanto sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 27. punktā ietvertie argumenti, uz kuriem tiesa atsaukusies arī lietā Nr. 2016-16-01. Satversmes tiesas tiesnesis A. Laviņš Rīgā 2017. gada 30. novembrī