3. Article

Vērtējot tiesību normas par nodokļu un nodevu jautājumiem, Satversmes tiesa tradicionāli ir pašierobežojusies, respektējot Saeimas plašo rīcības brīvību šo jautājumu regulēšanā. Satversmes tiesa ir atkārtoti uzsvērusi, ka "valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑25‑01 10. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014‑12‑01 18.2. punktu). Saeimai neapšaubāmi ir tiesības un pienākums veidot valsts nodokļu sistēmu. Tā ir ekskluzīva Saeimas kompetence, jo atbilstoši Satversmes 73. pantam nodokļu joma ir izņemta no tautas likumdošanas kompetences. Taču šī ekskluzīvā kompetence uzliek Saeimai arī papildu pienākumus. Tai ar īpašu rūpību ir jāizstrādā nodokļu regulējums, ievērojot visus tos pašus tiesību principus, kas jāievēro personu pamattiesības ierobežojošu tiesību normu izstrādē. Kā jau atzinusi Satversmes tiesa, nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑25‑01 5. punktu). Saeimai, pieņemot jaunu regulējumu nodokļu jomā, ne tikai ir jārūpējas par visas sabiedrības labklājību, bet arī jāievēro ikvienas personas tiesības un tiesiskās intereses, tostarp tiesiskā paļāvība. Tādējādi Saeimai ir pienākums veidot ilgtspējīgu un stabilu nodokļu politiku. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība jaunu nodokļu ieviešanā, taču šiem nodokļiem ir harmoniski jāiekļaujas Latvijas Republikas nodokļu sistēmā. Tātad likumdevējam, nosakot jaunus nodokļus, jāievēro Latvijas Republikas nodokļu sistēmas pamatprincipi, kurus likumdevējs pats savas rīcības brīvības robežās ir izstrādājis. Nodokļu sistēma var pienācīgi funkcionēt vienīgi tad, ja Saeima īsteno efektīvu un savlaicīgu nodokļu politiku. Satversmes tiesa lietā Nr. 2016-14-01 secināja, ka solidaritātes nodoklis pēc savas būtības ir jauns ienākuma nodokļa veids (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 19.3. punktu), kas ieviests nodokļu sistēmas regresivitātes mazināšanai. Šis ienākuma nodoklis noteikts tām personām, kuras saņem vairāk par 48 600 euro gadā. Piekrītu, ka valstij ir rīcības brīvība, ieviešot progresīvo ienākuma nodokli. Attiecībā uz darba ņēmējiem solidaritātes nodoklis ir progresīvais ienākuma nodoklis un pēc būtības nav pretrunā ar Latvijas Republikas nodokļu sistēmu. Tomēr uzskatu, ka Saeima nav pienācīgi pamatojusi to, kāpēc personas (darba ņēmēja) ienākuma nodokļa maksāšanas pienākums ir daļēji uzlikts arī darba devējam.