4. Article

Uzskatu, ka Satversmes 91. panta pirmā teikuma kontekstā nošķiramas vēl divas solidaritātes nodokļa maksātāju grupas, kas definētas Sprieduma 13.2. punktā. Par solidaritātes nodokļa maksātāju kļūst ne tikai tas darba devējs, kurš maksā savam darba ņēmējam atalgojumu virs 48 600 euro gadā, bet arī darba devējs, kurš darba ņēmējam maksā mazāku atalgojumu (kaut vai minimālo algu), ja šis darba ņēmējs ir nodarbināts pie vairākiem darba devējiem un visi viņa gūtie ienākumi kopumā pārsniedz apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru. Proti, pienākums maksāt solidaritātes nodokli, kas ir vērsts uz regresivitātes mazināšanu un progresivitātes ieviešanu attiecībā uz "lielo algu" saņēmējiem un maksātājiem, var tikt attiecināts arī uz ikvienu "mazās algas" maksātāju, ja viņa darba ņēmējs gūst "lielus ienākumus", strādājot pie vairākiem darba devējiem. Rezultātā veidojas tāda situācija, ka vienai personai, kura maksā savam darba ņēmējam atalgojumu, kas ir mazāks par 48 600 euro gadā, netiek paredzēts solidaritātes nodoklis, bet otra persona, kura arī maksā savam darba ņēmējam atalgojumu, kas ir mazāks par 48 600 euro gadā, kļūst par solidaritātes nodokļa maksātāju. Turklāt darba devējs, kurš maksā savam darba ņēmējam atalgojumu, kas ir mazāks par 48 600 euro gadā, var nemaz nezināt, ka kļuvis par solidaritātes nodokļa maksātāju, jo, kā Satversmes tiesa noskaidroja, visi dati par darba ņēmēja ienākumiem ir pieejami vienīgi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai. Satversmes 90. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Vārds "tiesības" Satversmes 90. pantā ir lietots tā plašākajā nozīmē, tātad no šīs Satversmes normas izriet personas tiesības būt informētai arī par saviem pienākumiem. Tiesiskā demokrātiskā valstī nav pieļaujama tāda tiesiska pienākuma uzlikšana personai, par kura esību persona nezina.