4. Article

Ar solidaritātes nodokļa ieviešanu darba devējam kā tam subjektam, kas darba ņēmējam maksā darba algu, ir noteikts papildu pienākums piedalīties sociālās nevienlīdzības mazināšanā. Sprieduma 13. punktā ir norādīts, ka, lai arī Pieteikumu iesniedzējas apšauba to, ka darba devēju pienākums maksāt solidaritātes nodokli izriet no likuma mērķa, tomēr nodokļa iekasēšanas kārtības piesaistīšana apdrošināšanas obligāto iemaksu administrēšanas sistēmai par nodokļa maksātājiem padarot arī darba devējus. Tālāk šajā punktā tiek secināts, ka tādējādi apstrīdētajās normās ir paredzēts darba devēja pienākums likumā noteiktajā gadījumā maksāt solidaritātes nodokli. Tomēr jautājums, uz kuru bija jāatbild šīs lietas ietvaros, bija nevis par to, vai šāds darba devēja pienākums izriet no apstrīdētajām normām, par ko lietā nebija strīda, bet gan par to, vai likumdevējam atbilstoši solidaritātes nodokļa mērķim un taisnīguma principa ietvaros bija tiesība noteikt darba devēju par solidaritātes nodokļa subjektu. Likumdevējs, "radot sabiedrībā taisnīguma izjūtu" (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammas lietā Nr. 2016-14-01 14. lp. un 71. lp.) un postulējot, ka "lielo algu saņēmējiem" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 46. lp.) tiek uzlikts solidaritātes pienākums, šo pienākumu vienlaikus attiecināja arī uz darba devējiem, kas maksā darba algas darba ņēmējiem. Šāda absurda situācija varēja izveidoties vienīgi tāpēc, ka nepienācīga likumdošanas procesa rezultātā citam nodoklim paredzētas likmes un administrēšana kārtība tika automātiski pārnesta uz solidaritātes nodokļa regulējumu. Proti, nodokļa iekasēšanas kārtība tika piesaistīta apdrošināšanas obligāto iemaksu administrēšanas sistēmai. Pieaicinātā persona Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš lietas izskatīšanas gaitā norādīja uz faktisko situāciju Latvijā, proti, ka viena no Latvijas tautsaimniecības un labklājības problēmām, ir tā, ka trūkst tādu uzņēmumu, kuri ir produktīvi un kuri līdz ar to spēj maksāt tādas solidaritātes nodokļa līmeņa algas. Līdz ar to Latvijas situācijai atbilstošāk būtu veidot tādu nodokļu politiku, kas šādus uzņēmumus piesaistītu. Tomēr solidaritātes nodoklis rada tieši pretēju ietekmi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 6. sēj. 10. lp.). Turklāt situāciju vēl netaisnīgāku padara tas, ka solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums iestājas arī tam darba devējam, kas maksā tādu darba algu, kas atsevišķi pati par sevi nepārsniedz darba ņēmējam attiecīgajam kalendāra gadam noteikto sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru. Proti, ja darba ņēmēja kopējie ienākumi pie vairākiem darba devējiem pārsniedz apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru, visiem darba devējiem neatkarīgi no darba algas apmēra, ko tie maksā darba ņēmējam, iestājas pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Līdz ar to, ņemot vērā manas atsevišķās domas lietā Nr. 2016-14-01, kā arī šeit minētos papildu apsvērumus, uzskatu, ka Solidaritātes nodokļa likums nav pienācīgā kārtībā pieņemts likums. Satversmes tiesas tiesnese D. Rezevska Rīgā 2017. gada 30. novembrī