2. Article

Spriedumā norādīts, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir uzskatāms par absolūtu (sk. Sprieduma 12.3. punktu). Absolūti aizliegumi strādāt konkrētās profesijās personām, kuras sodītas par kādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, ir paredzēti arī vairākos citos normatīvajos aktos. No Spriedumā ietvertajiem secinājumiem kopumā izriet, ka likumdevējs ir tiesīgs noteikt šādus aizliegumus (sk. arī Sprieduma 16.1. punktu). Absolūtā aizlieguma pastāvēšana pati par sevi uzreiz nenozīmē tā neatbilstību Satversmei. Satversmes tiesa izskatāmajā lietā papildus jau iepriekš izmantotajiem "pamattiesību ierobežojuma pārbaudes testa" kritērijiem norāda uz vairākiem citiem kritērijiem, kas jāpārbauda, vērtējot absolūtā aizlieguma satversmību (sk. Sprieduma 19. punktu). Proti, Spriedumā, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, tiek noteikta īpaša pārbaudes metodoloģija tieši absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanai. Piekrītu, ka objektīvai un vispusīgai absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanai, metodoloģija ir nepieciešama. Taču ar minēto jauno metodoloģiju tiek noteikts augstāks pamatojuma un izvērtējuma standarts likumdošanas procesā. Tādēļ ar šo standartu likumdevējam izvirzītajām prasībām jābūt ne tikai skaidrām un precīzām, bet arī izsvērtām un tām jāņem vērā likumdošanas procesam raksturīgā specifika. Spriedumā likumdevējam ir izvirzīta prasība izvērtēt absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas (sk. Sprieduma 19.2. punktu). Turklāt no vairākām Spriedumā ietvertajām atziņām nepārprotami secināms, ka šādam izvērtējumam jābūt ļoti detalizētam. Tā Spriedumā norādīts uz faktu, ka Krimināllikuma sevišķajā daļā ir 200 panti, kuros paredzēta atbildība par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, kopējais uz minētajiem noziegumiem attiecināto pantu dispozīciju skaits ir 322. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam bijis jāizvērtē, kādas intereses apdraud minētie noziegumi, un jāpamato, ka par jebkuru no tiem sodītām personām nosakāms aizliegums jebkad strādāt par pedagogu (sk. Sprieduma 19.2.1. punktu). Satversmes tiesas nolēmumos ir atzīts, ka likumdevējam ir jānosaka būtiskākie, ilgākam laika posmam piemērojamie noteikumi, nevis sīki jāapraksta katrs tiesiskais sastāvs. Likumi nevar kļūt pārāk sastinguši un kazuistiski, jo tad tie vairs nebūtu taisnīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu). Ar tiesību normu nav iespējams regulēt visas iespējamās situācijas, tai jānodrošina pietiekama abstrakcijas (vispārīguma) pakāpe. Manuprāt, tādēļ likumdevējam, arī pamatojot absolūto aizliegumu, ir tiesības noteiktā veidā grupēt vai tipizēt situācijas, uz kādām šis aizliegums varētu attiekties, nevis izvērtēt pilnīgi visas iespējamības un vērtēt jebkuru noziedzīgā nodarījuma sastāvu. Līdz ar to uzskatu, ka prasības, kas likumdevējam tiek izvirzītas attiecībā uz absolūtā aizlieguma izvērtēšanu, nevar būt pārmērīgas. Pretējā gadījumā šīs prasības kļūs neizpildāmas.