2. Article

Sprieduma 19.4. punktā ir secināts, ka Saeima, nosakot absolūtu aizliegumu, nav noskaidrojusi, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kā arī nav izvērtējusi un pamatojusi to, ka sodāmības gadījumā par tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu nosakāms absolūts aizliegums strādāt par pedagogu. Satversmes tiesa uzskatījusi, ka minētais aizliegums ir absolūts, jo tas attiecoties uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un nepieļaujot izņēmumus. Turklāt šāds aizliegums esot noteikts uz mūžu (sk. Sprieduma 12.3. punktu). Uzskatu, ka konkrētajā gadījumā Satversmes tiesa nav piešķīrusi pietiekamu nozīmi tam, ka apstrīdētā norma šāda veida aizliegumu paredz tikai tām personām, kuras izdarījušas tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, nevis jebkādu noziedzīgu nodarījumu. Sprieduma 16.1. punktā ir pareizi konstatēts, ka absolūti aizliegumi strādāt noteiktās profesijās personām, kuras sodītas par dažādu kategoriju noziedzīgiem nodarījumiem, ir ietverti vairākos normatīvajos aktos. Tomēr Satversmes tiesas norādītajā profesiju uzskaitījumā ietvertie piemēri (tiesneši, zvērināti advokāti, pašvaldības policijas darbinieki) attiecas uz personām, kuras ir sodītas par jebkāda noziedzīga nodarījuma vai tikai tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Proti, tie būtībā attiecas uz visiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Šādi aizliegumi ievērojami atšķiras no apstrīdētās normas, ar kuru ir noteikta diferencēta pieeja atkarībā no tā, cik smags bijis personas izdarītais noziedzīgais nodarījums. Spriedumā apskatītajā gadījumā likumdevējs bija konstatējis absolūta aizlieguma pastāvēšanu un ar 2012. gada 5. jūlija likumu "Grozījumi Izglītības likumā" to novērsis, grozot Izglītības likuma 50. panta 1. punktu un nosakot iepriekš minēto diferencēto pieeju (sk. 2012. gada 14. jūnijā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 296/Lp11 "Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). Ņemot vērā minēto, galvenais Spriedumā analizējamais jautājums bija tas, vai likumdevējs bija tiesīgs paredzēt diferencētu pieeju atkarībā no tā, cik smags bijis personas izdarītais noziedzīgais nodarījums. Proti, Satversmes tiesai bija jāvērtē, vai Saeima atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un kaitīgumam drīkstēja noteikt tādus noziedzīgus nodarījumus, kurus izdarījušās personas bez jebkādas individuālas izvērtēšanas atzīstamas par nepiemērotām pedagoga darbam, un vai likumdevēja izdarītie apsvērumi ir uzskatāmi par saprātīgiem.