3. Article

Izskatītās lietas centrālais jautājums bija šāds: kurām pamattiesībām konkrētajā gadījumā ir piešķirama prioritāte - personu tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un saglabāt esošo nodarbošanos vai izglītojamo, tostarp bērnu, tiesībām uz izglītību. Manuprāt, Satversmes tiesa Spriedumā ir pārlieku fokusējusies tikai uz vienu no minētajām pamattiesībām, proti, uz Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Šī lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, kuras iesniedzējs ir strādājis ar bērniem. Turklāt lielākā daļa izglītojamo ir bērni. Satversmes tiesa savā iepriekšējā praksē konsekventi atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu). Uzskatu, ka jautājumā par to, vai iespējas strādāt par pedagogu būtu ierobežojamas, jebkuram likumdevēja pieņemtam lēmumam vispirmām kārtām jābūt balstītam uz bērna vislabāko interešu prioritātes principu. Var būt gadījumi, kad likumdevējam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt personai ierobežojumu strādāt par pedagogu un tādējādi aizsargāt bērnu tiesības un vislabākās intereses. Saskaņā ar Izglītības likuma 2. pantu šā likuma mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām tiek nodrošināta iespēja: 1) iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un tehnisko zinību jomā; 2) iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē; 3) tikumiskai, estētiskai, intelektuālai un fiziskai attīstībai, sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas personības veidošanos. No minētā izriet, ka izglītojamam, īpaši bērnam, ir tiesības saņemt tādu pienācīgu izglītību, kas ieaudzina viņā cieņu pret vispārcilvēciskajām vērtībām, atbildības sajūtu pret līdzcilvēkiem un apkārtējo vidi un nodrošina to, ka izglītojamais nākotnē var kļūt par pilnvērtīgu demokrātiskas sabiedrības locekli. Tādējādi likumdevējam ir pienākums tādā apjomā ierobežot personas tiesības strādāt par pedagogu, lai bērnu tiesības un vislabākās intereses saņemt pienācīgu izglītību netiktu apdraudētas pat netiešā veidā.