4. Article

Saeima Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ir noteikusi diferencētu pieeju, nosakot tādus noziedzīgus nodarījumus, kurus izdarījušās personas nav piemērotas pedagoga darbam, un neparedzot katra gadījuma individuālu izvērtēšanu. Proti, personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir pilnībā liegtas tiesības strādāt par pedagogu. Savukārt to, vai persona, kas sodīta par tīša kriminālpārkāpuma vai mazāk smaga nozieguma izdarīšanu, drīkst strādāt par pedagogu un vai tas nekaitēs izglītojamo interesēm, izvērtē Kvalitātes dienesta izveidota komisija. Sprieduma 19.3. punktā ir atzīts, ka no apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir vienīgais pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis. Vienlaikus Satversmes tiesa pieļauj, ka pēc aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas likumdevējs varētu noteikt, ka absolūts aizliegums ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis kādu konkrētu tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu gadījumā. Ņemot vērā minēto, Sprieduma 19.4. punktā ir secināts, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu personas pamattiesības. 4.1. No Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēžu audioierakstiem izriet, ka likumdevējs ir apsvēris Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikumu paredzēt tos konkrētos noziedzīgos nodarījumus, kurus izdarījušās personas nedrīkst strādāt par pedagogiem pat tad, kad sodāmība ir noņemta vai dzēsta (sk., piemēram, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes audioierakstu no 5:40 lietas materiālu 1. sēj.). Likumdevējs ir apzinājies to, kādā veidā un pēc kādiem kritērijiem atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un kaitīgumam iedalāmi noziedzīgi nodarījumi. No Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs notikušajām diskusijām izriet, ka katra konkrēta tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma atsevišķa vērtēšana nav nepieciešama, jo ir acīmredzams, ka tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu izdarījušās personas strādāšana par pedagogu ir pretrunā ar bērna vislabākajām interesēm (sk., piemēram, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes audioierakstu no 17:36 lietas materiālu 1. sēj.). Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka likumdevējs pēc būtības ir analizējis to, vai būtu nepieciešams atsevišķi vērtēt ar katra smaga vai sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu apdraudētās intereses. 4.2. Sprieduma 19.2.1. punktā ir norādīts uz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēdēm, kurās esot minētas tādas varbūtības, ka pedagogs izdarījis tīšu kriminālpārkāpumu, aizstāvot citu personu, bet pārkāpjot aizstāvēšanās robežas un nodarot miesas bojājumus, vai ka pedagogs, kas vienlaikus ir arī zemessargs, pārkāpis aizturēšanas noteikumus un tādējādi izdarījis mazāk smagu noziegumu. Taču līdzīgas diskusijas attiecībā uz tīšiem smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, ņemot vērā to sastāvu un ar tiem apdraudēto interešu raksturu, šajās sēdēs neesot notikušas. Vēršu uzmanību uz to, ka šādas diskusijas ir notikušas. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti iespējamību, ka par pedagogiem varētu strādāt personas, kas izdarījušas smagus vai sevišķi smagus noziegumus, ir noraidījuši kā acīmredzami nepieņemamu (sk. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes audioierakstu no 19:11 lietas materiālu 1. sēj.). Ja šādas diskusijas nepieciešamību Satversmes tiesa likumdevējam izvirza kā formālu prasību attiecībā uz tiesību normas atbilstību Satversmei, tad arī tie ierobežojumi, kas minēti Spriedumā attiecībā uz tiesnešiem, prokuroriem un vēl 16 profesiju pārstāvjiem, varētu tikt atzīti par Satversmei neatbilstošiem diskusiju neesamības dēļ. Uzskatu, ka no Satversmes neizriet prasība, lai likumdevējs rīko diskusijas par jautājumiem, kuri deputātiem ir nepārprotami skaidri. 4.3. Visas ar Krimināllikumu aizsargātās personas, sabiedrības vai valsts intereses ir saistītas ar atbildības sajūtu pret līdzcilvēkiem un apkārtējo vidi. Līdz ar to visi tīši smagi vai sevišķi smagi noziegumi, uz kuru atsevišķas analīzes nepieciešamību vērsusi uzmanību Satversmes tiesa, pēc mana ieskata, apdraud visas tās intereses, cieņa pret kurām pedagogam ir jāieaudzina visos izglītojamos. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdē vairāki deputāti ir norādījuši uz to, ka Kvalitātes dienesta izveidota komisija nevar visos gadījumos bez šaubām izvērtēt jebkuras personas piemērotību pedagoga amatam. Vērtēšana vienmēr būšot subjektīva, tāpēc, lai izvairītos no riskiem, komisijai piešķiramas tiesības vērtēt vienīgi tādu personu piemērotību pedagoga amatam, kuras izdarījušas kriminālpārkāpumus vai mazāk smagus noziegumus. Minimāls risks pastāvot jau saistībā ar kriminālpārkāpumus izdarījušām personām, tāpēc esot jāveido tāda sistēma, kas par labu bērna vislabākajām interesēm šo risku pēc iespējas samazinātu (sk., piemēram, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdes audioierakstu no 33:55 un 57:30, kā arī 2012. gada 26. jūnija sēdes audioierakstu no 42:50 lietas materiālu 1. sēj.). Sprieduma 19.3.2. punktā ir norādīts, ka Kvalitātes dienesta izveidota komisija, izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Izglītības likumā un Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Izvērtējot paredzamo ietekmi uz bērniem, komisijai esot jāņem vērā Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktie ierobežojumi, kas attiecas uz jebkuras tādas izglītības iestādes darbiniekiem, kurā uzturas bērni, tostarp uz pedagogiem. Minētā likuma 72. panta piektā daļa aizliedz strādāt par pedagogu tādām personām, kuras ir sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Vēršu uzmanību uz to, ka Bērnu tiesību aizsardzības likums attiecas uz ikvienu personu, kas strādā iestādē, kurā ir bērni, tostarp uz apkalpojošo personālu, turpretim pedagoga loma ir būtiski citāda, tāpēc Izglītības likums tieši attiecībā uz pedagogiem nosaka stingrākas prasības. 4.4. Satversmes tiesa ir atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 22. aprīļa spriedumu lietā "Animal Defenders International v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 48876/08, 108. punktu, uz tā pamata attīstot satversmības testa elementus. Tomēr Spriedumā nav analizēts šajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā norādītais būtiskais aspekts - valsts var paredzēt individuālu izvērtēšanu sakarā ar ierobežojuma noteikšanu, tomēr, ja tas rada zināmas grūtības, šāds izvērtējums var nebūt paredzēts visos gadījumos. Izskatāmajā tiesību jautājumā izvērtēšanas iespējamais iznākums skar bērna vislabākās intereses, līdz ar to šādas grūtības ir konstatējamas. Proti: 1) Sprieduma 19.2.2. punktā ir minēti piemēri tam, ka persona, kas agrāk izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, dzīves gaitā var mainīties. Tomēr nav iespējams garantēt to, ka persona, kas agrāk izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, vairs neizdarīs nekādus noziedzīgus nodarījumus. Tādēļ arī Kvalitātes dienesta izveidotās komisijas izvērtējums to nevar izslēgt un var būt subjektīvs; 2) personu piemērotība pedagoga darbam var tikt izvērtēta no jauna, ja ir konstatēti pārkāpumi, ko Spriedumā 19.3.2. punktā neizslēdz arī Satversmes tiesa. Tādā veidā tiesa ir akceptējusi situāciju, ka var notikt tādi pārkāpumi, kuru dēļ atkārtoti jāizvērtē konkrētās personas piemērotība pedagoga darbam. Tomēr pat viena gadījuma iespējamība liecina par šādas sistēmas neatbilstību bērna vislabāko interešu prioritātes principam, jo pārkāpuma sekas var būt neatgriezeniskas. Ņemot vērā minēto, likumdevējs ir konstatējis risku, ka ar smagus vai sevišķi smagus noziegumus izdarījušu personu piemērotības pedagoga amatam izvērtēšanu var tikt neatgriezeniski pārkāptas bērnu tiesības un vislabākās intereses. Šādā situācijā likumdevējam, uzsveru, bija pienākums noteikt aizliegumu minētajām personām strādāt par pedagogu. Sprieduma 19.3. punktā ir norādīts, ka demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējs var tiesību normās ietvert absolūtus aizliegumus, tomēr tādā gadījumā likumdevējam ir jāpārliecinās arī par to, ka, paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Izskatītajā lietā leģitīmā mērķa (citu cilvēku tiesību aizsardzība un sabiedrības tikumība) sasniegšanu nav iespējams nodrošināt ar citiem līdzekļiem tādā pašā kvalitātē, jo runa ir par izglītojamo bērnu interešu nodrošināšanu. Manuprāt, likumdevējs ir noskaidrojis to, ka nepastāv alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, un saprātīgi līdzsvarojis dažādām personām Satversmes 106. un 110. pantā noteiktās pamattiesības.