2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - ģenerālprokurors - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 83. un 107. pantam. 2.1. Ģenerālprokurors norāda, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija un ka prokurors savā darbībā ir neatkarīgs no citu institūciju vai amatpersonu ietekmes un pakļaujas vienīgi likumam. Paredzot prokurora mēnešalgas piesaisti tiesneša mēnešalgai un respektējot prokurora amata nozīmi, likumdevējs esot izšķīries noteikt prokuroriem tādu finansiālo drošību, kas pēc apjoma un satura pielīdzināma tiesnešu finansiālajai drošībai. Pieņemot 2012. gada 28. marta lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01, Satversmes tiesa esot ņēmusi vērā likumdevēja noteikto prokuroru finansiālās drošības līmeni un izvērtējusi prokuroru atlīdzības sistēmu, balstoties uz tiesnešiem paredzētajām garantijām. Prokuroru neatkarības nozīme esot uzsvērta arī dažādos starptautiskajos dokumentos. Līdz ar to apstrīdētās normas esot vērtējamas kā vienots regulējums, kas noteic tiesnešu un prokuroru atlīdzību. 2.2. Satversmes 107. pantā esot ietverts princips, ka atlīdzībai par dienestu jāatbilst izpildāmajām funkcijām un uzdevumiem. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka valstij ir pienākums noteikt tiesnesim tādu atlīdzību, kas atbilstu tiesneša statusam, funkcijām un atbildībai, kā arī raudzīties, lai tā saglabātu atbilstību Satversmei tiesisku vai sociālu apstākļu pārmaiņu gadījumā. Šī Satversmes tiesas atziņa esot attiecināma arī uz prokurora atlīdzību, ņemot vērā Satversmes tiesas secinājumu, ka likumdevējs prokuroriem likumā noteicis tādu finansiālo drošību, kas pēc apjoma un satura pielīdzināma tiesnešu finansiālajai drošībai. Atbilstoši apstrīdētajām normām un Atlīdzības likuma 6.2 panta pirmajai daļai prokurora amats esot samērots ar valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja amatu. Šāda samērošana esot nepareiza, jo neesot ņemtas vērā tiesneša un prokurora funkcijas, atbildība, amata ierobežojumi, kā arī darba rezultātu ietekme uz saņemtās atlīdzības apmēru. Pastāvošā atlīdzības sistēma liedzot piesaistīt tiesneša un prokurora amatam labākos un kvalificētākos speciālistus, kā arī radot risku, ka pašreizējie tiesneši un prokurori var pamest savu amatu tādēļ, ka nesaskata tajā finansiālas izaugsmes iespējas salīdzinājumā ar darbu privātajā sektorā. Kopš Atlīdzības likuma pieņemšanas Saeima esot būtiski atkāpusies no šā likuma sākotnēji loģiskās un funkcionāli taisnīgās sistēmas, kā arī neesot pārskatījusi tiesnešu un prokuroru atlīdzības regulējumu sakarā ar Atlīdzības likumā izdarītajiem grozījumiem, kuri uzlabojuši citu valsts amatpersonu atlīdzības aizsardzību. Tādējādi apstrīdētās normas, kas pēc būtības nosakot arī prokuroru atlīdzību, vairs neatbilstot Satversmes 107. pantam. 2.3. Tiesneša atlīdzības aizsardzība esot viena no tiesneša neatkarības garantijām, tādēļ šis jautājums esot aplūkojams Satversmes 83. panta kontekstā. Satversmes 83. panta kontekstā esot aplūkojams arī jautājums par prokurora atlīdzības aizsardzību, jo tiesnešiem paredzētās garantijas esot attiecināmas arī uz prokuroriem, ievērojot likumdevēja noteikto tiesneša un prokurora atlīdzības sasaisti. Tiesneša un prokurora atlīdzības aizsardzība nozīmējot ne vien tiesneša atlīdzības noteikšanu ar likumu un nesamazināšanu tiesneša amata pilnvaru laikā, bet arī aizsardzību pret tās vērtības faktisku samazināšanos sakarā ar citu valsts dienestā esošo amatpersonu atlīdzības palielināšanu vai sociālām pārmaiņām. Ņemot vērā valstī kopš 2011. gada notikušās sociālās pārmaiņas, varot konstatēt valsts bezdarbību tiesnešu atlīdzības aizsardzībā. Uzlabojot citu valsts pārvaldes amatpersonu atlīdzības aizsardzību, esot vēl vairāk samazināta tiesnešu atlīdzības faktiskā vērtība. Salīdzinot tiesnešu atlīdzību ar valsts pārvaldes amatpersonu atlīdzību, tiesnešu atalgojumu vairs nevarot atzīt par pienācīgu. Tādējādi esot nesamērīgi ierobežotas tiesnešu un prokuroru neatkarības garantijas un pārkāpts tiesnešu un prokuroru neatkarības princips.