326. Article — );

13) tirgošanās ar ietekmi (Krimināllikuma 326.1 pants). 13. Tā kā jēdziens "valsts sagrābšana" nav juridisks jēdziens un agrāk nav bijis ietverts un skaidrots nevienā likumā, kriminālprocesos nav pamata izmeklēt politiskos procesus, jo tie likumā nav definējami kā noziedzīgi nodarījumi. Jāizmeklē un jāpierāda konkrētas noziedzīgas darbības. Taču, Komisijas ieskatā, "valsts sagrābšanas" izpratne un tās pazīmju konstatēšana turpmāk kriminālprocesu ietvaros var tiesībaizsardzības iestādēm palīdzēt noteikt konkrētu noziedzīgu nodarījumu patieso raksturu, sabiedrisko bīstamību un kaitīgās sekas (analoģiski kā ar "organizētās noziedzības" izpratni, kur atsevišķu noziegumu kaitējums iegūst citu vērtējumu, ja tiek konstatētas organizētās noziedzības pazīmes). 14. Valsts sagrābšana un tās centieni ir ne tikai morāli un politiski nosodāmi, bet arī var tikt sodīti saskaņā ar Krimināllikuma un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām, konstatējot minētajos normatīvajos aktos paredzēto nodarījumu sastāvu. 15. Komisijas ieskatā, tāda valsts amatpersonu rīcība, kas atzīstama par "valsts sagrābšanu", var būt pretrunā Satversmei, jo ar "valsts sagrābšanu" var tikt pārkāpts Satversmes 2. pants, kas noteic, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Savukārt ja "valsts sagrābšanā" ir iesaistīti Saeimas deputāti, viņi pārkāpj arī Satversmes 18. pantu, jo ir devuši deputāta svinīgo solījumu, ka būs uzticīgi Latvijai un stiprinās tās suverenitāti. Par Satversmes pārkāpumu būtu ierosināma procedūra Saeimas deputāta atstādināšanai. Likumos ir jāiestrādā deputāta atstādināšanas procedūra. 16. Rīdzenes sarunās var saskatīt "valsts sagrābšanas" pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai. Piemēram, Komisija secināja, ka Rīdzenes sarunas norāda uz valsts amatpersonu iecelšanas un atcelšanas ietekmēšanu, kas ne vien apdraud sabiedrības intereses atsevišķu lēmumu pieņemšanā, bet arī var radīt būtiskus draudus Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajam varas dalījumam, amatpersonu ievēlēšanas/iecelšanas kārtībai un Satversmes 2. pantā garantētajai varas piederībai Latvijas tautai. 17. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka ar attiecīgiem lēmumiem Kriminālprocess ir izbeigts, jo pirmstiesas izmeklēšanas stadijā netika konstatēti vai pierādīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi, līdz ar to visas personas, kurām Kriminālprocesā bija tiesības uz aizstāvību, no krimināltiesiskā viedokļa uzskatāmas par nevainīgām. Tā kā Kriminālprocesa un Operatīvās lietas materiāli ir klasificēta informācija, Komisija atturas no to satura publiskas apspriešanas un konkrētu personu teiktā iztirzāšanas. Pretējā gadījumā Komisijas secinājumi var tikt uztverti kā nevainīguma prezumpcijas pārkāpumi. 18. Komisijas ieskatā, Latvijā ir beidzot jāpieņem likums par lobēšanu. Tas palīdzēs noteikt robežšķirtni starp atļautām, leģitīmām un neatļautām, prettiesiskām politikas ietekmēšanas metodēm. 19. Komisija papildus norāda, ka Ģenerālprokuratūra ir veikusi pārbaudi saistībā ar A. Šlesera iesniegumu par to, ka, iespējams, V. Zatlers ir sniedzis apzināti nepatiesas ziņas. Taču šīs pārbaudes gaitā tas nav apstiprinājies un 2018. gada 3. janvārī pieņemts lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. 4. daļa. Faktori, kas noveda pie krimināllietas Nr. 16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā 4.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 1. Lai izvērtētu Kriminālprocesa pirmstiesas stadiju, Komisija iepazinās ar Operatīvās lietas materiāliem un Kriminālprocesa materiāliem. 2. Komisijas izvērtējamie notikumi un fakti risinājušies šādos posmos: 1) ir notikušas sarunas starp personām, kuras Operatīvās lietas ietvaros ir fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem; 2) uz Operatīvās lietas materiālu pamata ir uzsākts Kriminālprocess un tā ietvaros notikusi pirmstiesas izmeklēšana (veiktas kriminālprocesuālas darbības); 3) ir pieņemti kriminālprocesuāli lēmumi par Kriminālprocesa izbeigšanu. 3. Operatīvās darbības ir ilgušas apmēram trīs gadus. Kriminālprocess norisinājies no 2011. gada 20. maija līdz 2016. gada 12. decembrim, tas ir, gandrīz piecus gadus un sešus mēnešus. 4. Komisijas 2017. gada 8. augusta sēdē KNAB priekšnieks Jēkabs Straume un KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze Kivleniece paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: 1) ir izveidota darba grupa un uzsākta pārbaude - izmeklētāji pārskata operatīvās darbības lietu (kuras daļējs saturs izmantots Kriminālprocesa izmeklēšanā), lai atkārtoti pārliecinātos, vai ir atrodama tāda informācija, kura varētu liecināt, ka nepieciešams uzsākt kriminālprocesu vai resorisko pārbaudi; 2) KNAB bija ierosināta resoriskā pārbaude par žurnālā "Ir" un plašsaziņas līdzekļos izskanējušo informāciju par kādas amatpersonas iespējami nedeklarētām īpašuma tiesībām RTO teritorijā, un tā ir beigusies ar lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu; 3) darba grupas ietvaros uzsākta un notiek jauna resoriskā pārbaude par iespējamu prettiesiska labuma pieņemšanu no amatpersonu puses; 4) turpinās dienesta izmeklēšanas komisijas darbs attiecībā uz iespējamu valsts noslēpuma objektu nozaudēšanu vai izpaušanu, un pastāv iespējamība, ka tiks arī uzsākts kriminālprocess par valsts noslēpuma izpaušanu un nozaudēšanu; 5) valsts noslēpuma objektu uzturēšanā, pārvaldīšanā un kontrolē KNAB tiek darīts viss, lai situāciju uzlabotu. Agrāk darbs bija balstījies uz paļaušanos, uzticēšanos cits citam. Tomēr ir vairāki gadījumi, kad noplūdusi informācija, un personas ir notiesātas par šādas informācijas izpaušanu; 6) šobrīd nav nepieciešami grozījumi Kriminālprocesa likumā, jo esošais ļauj pietiekami kvalitatīvi izmeklēt lietas, bet attiecīgi priekšlikumi, iespējams, būs. 5. Komisija ir iepazinusies ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta 2017. gada 14. augusta ziņojumu "Par izmeklēšanas uzraudzību kriminālprocesā Nr.16870000911"11, kuru ir parakstījis prokurors M. Leja un kurā ir norādīts: "Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 37. panta pirmo daļu kopš kriminālprocesa Nr. 16870000911 uzsākšanas visā tā izmeklēšanas laikā biju izmeklēšanu uzraugošais prokurors. Uzraugošā prokurora pienākumi noteikti Kriminālprocesa likuma 37. panta otrajā daļā. Svarīgākie uzraugošā prokurora pienākumi ir šādi: • dot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē vai vilcināšanos; • izskatīt sūdzības savas kompetences ietvaros. Vispirms nepieciešams paskaidrot, kādi noziedzīgie nodarījumi izmeklēti šajā kriminālprocesā un kādi bija svarīgākie pierādāmie fakti, jo, tikai sniedzot šo informāciju, iespējams vispusīgi atspoguļot jautājumu par prokurora veiktajām darbībām un norādījumiem. Kriminālprocesā galvenā uzmanība veltīta šādiem izmeklēšanas virzieniem: • A. Šlesera slēptās īpašuma tiesības RTO (Krimināllikuma 219. p. 2. d., 325. p., 326. p., 318. p. 2. d.); • A. Šlesera iespējamās pretlikumīgās darbības, lai par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju ieceltu A. Ameriku (Krimināllikuma 320. p. 4. d., 323. p. 2. d.). Par pirmo izmeklēšanas virzienu vispirms norādāms, ka īpašuma tiesību noformēšana uz citas personas vārda kā tāda neveido nevienu no Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Civiltiesiskajā literatūrā norādīts, ka šāda rīcība var būt tiesiska, ja tai nav prettiesiska mērķa, piemēram, lai atvieglotu īpašuma pārvaldīšanu vai apsaimniekošanu, ja īstais īpašnieks nav spējīgs vai nevēlas to darīt pats. Iemesls šādu rīcību vērtēt no krimināltiesiskā viedokļa rodas tad, ja persona, kura savas īpašuma tiesības noformējusi uz citas personas vārda, nepilda pienākumu, par kura neizpildīšanu var iestāties kriminālatbildība, piemēram, nenorāda šo īpašumu deklarācijā, vai veic citas darbības, kas var veidot noziedzīga nodarījuma sastāvu. Persona, kura savas īpašuma tiesības noformējusi uz citas personas vārda, tiek dēvēta par saimniecisko (faktisko jeb slēpto) īpašnieku. Atkarībā no tā, vai būtu pierādīts, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas RTO (vai kādā citā uzņēmumā), viņa rīcībā varēja būt konstatēti vairāki noziedzīgi nodarījumi: • apzināti nepatiesu ziņu norādīšana valsts amatpersonas deklarācijā, kas izpaudusies kā attiecīgo kapitāla daļu nenorādīšana (Krimināllikuma 219. p. 2. d.); • valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšana un neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos, ja būtu konstatēts, ka A. Šlesers pieņēmis lēmumus par labu uzņēmumam, kurā viņam saimnieciski (faktiski vai slēpti) piederēja kapitāla daļas (Krimināllikuma 325. un 326. p.); • dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ja būtu konstatēts, ka A. Šlesers pieņēmis lēmumus par labu uzņēmumam, kurā viņam saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas, un šādi lēmumi radījuši būtisku kaitējumu (Krimināllikuma 318. p.). Turpretim nepierādot, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas, nebija pamata uzskatīt, ka viņš izdarījis kādu no iepriekš minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tātad jautājumam, vai tiktu pierādīts, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas RTO (vai kādā citā uzņēmumā), bija izšķirošā [nozīme] kriminālprocesā. Lai kriminālprocesā atzītu par pierādītu, ka persona ir saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks, jākonstatē pietiekams apstākļu kopums, kas liecina, ka tā, nebūdama juridiskais īpašnieks, izmanto juridiskā īpašnieka tiesības un/vai pilda tā pienākumus, savukārt šīs tiesības neizmanto un/vai pienākumus nepilda juridiskais īpašnieks. Tādā veidā kapitāla daļu juridiskais īpašnieks "tiek nobīdīts pie malas" un pats neizmanto šo tiesību un pienākumu kopumu. Iepriekš minētais nozīmē arī to, ka jākonstatē, kura juridiskā īpašnieka vietā stājies saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) īpašnieks. To, kādas tiesības un pienākumi ir kapitāla daļu juridiskajam īpašniekam, nosaka Komerclikums. Saskaņā ar Komerclikumu kapitāla daļas īpašnieku raksturo vairākas pazīmes, tajā skaitā: • pamatkapitāla apmaksa, nodibinot kapitālsabiedrību (Komerclikuma 147. p.) vai kapitāla daļas iegāde no iepriekšējā īpašnieka, ja kapitāla daļas īpašnieks nav bijis dibinātājs; • daļa dod tiesības dalībniekam piedalīties sabiedrības pārvaldē, peļņas sadalē u. c. likumā un statūtos paredzētās tiesības (Komerclikuma 186. p. 3. d.). Lai gan tas nenozīmē, ka obligāti jākonstatē, ka A. Šlesers bija izmantojis visas kapitāla daļu īpašnieka tiesības un pildījis visus iespējamos pienākumus, tomēr šo izmantoto tiesību un pildīto pienākumu kopumam jābūt pietiekami nozīmīgam, lai neradītu saprātīgas šaubas par viņa statusu RTO. Piemēram, būtu pietiekami konstatēt, ka A. Šlesers saņēmis dividendes no šā uzņēmuma vai veicis kapitāla daļu apmaksu, jo šādas tiesības ir tikai kapitāla daļu īpašniekam. Turpretim ne tik viennozīmīgi vērtējama interesēšanās par uzņēmuma darbību, padomu došana, darbinieku ieteikšana u. tml., jo šādas darbības var veikt jebkura persona neatkarīgi no tā, kāda ir tās saistība ar uzņēmumu. Tātad tikai atkarībā no tiesību izmantošanas un pienākumu pildīšanas apjoma, rakstura un ilguma konkrētajā situācijā vērtējams, vai persona bija saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks. Turklāt izmeklēšanā bija papildus jāidentificē laika periods, kurā A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas. Operatīvās darbības pasākumos iegūtās nepubliskās sarunas, kas pievienotas kriminālprocesam, radīja vienīgi aizdomas, ka A. Šlesers varētu būt saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks (un līdz ar to izdarījis iepriekš minētos noziedzīgos nodarījumus, izmantojot savu amata stāvokli). Tātad bija pamats gan operatīvās darbības pasākumu veikšanai, gan kriminālprocesa uzsākšanai. Taču sarunas nebija pietiekamas, lai celtu apsūdzību, bet vēl jo mazāk - lai kriminālprocesu nodotu tiesai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas 5. punktu, pieņemot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, prokuroram jābūt pārliecinātam, ka ar esošajiem pierādījumiem viņš spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Šāda pārliecība nebija iegūstama no krimināllietā iegūtajiem pierādījumiem. Ar nepubliskajām sarunām nevarēja atzīt par pierādītu, ka A. Šlesers bijis saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) īpašnieks kādā no uzņēmumiem, jo nevienā no tām nebija ziņu, ka A. Šlesers apmaksājis kapitāla daļu iegādi, saņēmis dividendes vai sistemātiski diktējis un noteicis valdē vai padomē pieņemamo lēmumu saturu vai citādi ietekmējis uzņēmuma darbu, vai veicis citas darbības, kas pieder tikai un vienīgi kapitāla daļu juridiskajam īpašniekam. Līdz ar to, lai varētu celt apsūdzību un pieņemt lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, bez nepubliskajām sarunām bija nepieciešami papildu pierādījumi. Tomēr kriminālprocesa turpmākajā izmeklēšanas gaitā papildus iegūtie pierādījumi nebija pietiekami, lai apstiprinātu sākotnējās aizdomas. To lielā mērā ietekmēja tas, ka nepietiekami bija nepubliskajās sarunās fiksētie fakti par to, ka A. Šlesers izmantojis juridiskā kapitāla daļu īpašnieka tiesības un pildījis tā pienākumus. Turklāt tie bija pretrunīgi, jo saturēja arī tādas ziņas, kas radīja šaubas, vai A. Šlesers patiešām bija saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks. Piemēram, no sarunām izrietēja, ka A. Šlesers nav zinājis, ka iecelts jauns valdes loceklis un kādi ir viņa pienākumi, viņš nav zinājis uzņēmuma padomes pilnu sastāvu. Tāpat A. Šlesers iztaujājis citas personas par to, kas bijuši iepriekšējie RTO īpašnieki. Šādai informācijai normālā situācijā ir jābūt uzņēmuma īpašnieka rīcībā. Līdz ar to šīs informācijas neesamība bija viena no pazīmēm, kas radīja šaubas par sākotnējo aizdomu pareizību. Kriminālprocesā jāvērtē gan pierādījumi, kas apstiprina aizdomas, gan pierādījumi, kas rada šaubas par aizdomu pareizību. Tikai pretnostatot pierādījumus, kas apstiprina aizdomas, ar tiem, kas rada šaubas par aizdomu pareizību, kriminālprocesā iespējams izlemt, vai atzīstams par pierādītu "ārpus saprātīgām šaubām" konkrētais fakts. Kā izmeklēšanu uzraugošais prokurors jau izmeklēšanas sākuma stadijā vērsu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieces J. Strīķes un izmeklētāju uzmanību uz to, ka nepubliskās sarunas var izrādīties nepietiekams pierādījums un tās vērtējamas ar lielu piesardzību. Par otro izmeklēšanas virzienu, proti, par A. Šlesera un citu personu iespējamām pretlikumīgām darbībām, lai par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju ieceltu Andri Ameriku, norādāms, ka sākotnēji šīs darbības kvalificētas kā kukuļošana, proti, pēc Krimināllikuma 320. panta ceturtās daļas (kukuļņemšana) un 323. panta otrās daļas (kukuļdošana). Izmeklēšanas sākuma stadijā, pildot izmeklēšanu uzraugošā prokurora pienākumus, sastādīju rakstisku uzziņu, kurā, izvērtējot pierādījumus, secināju, ka tie nesatur pietiekamas ziņas nedz par kukuļņemšanu, nedz par kukuļdošanu. Ar šo izziņu iepazīstināta izmeklētāja. Vēlāk izmeklētāja šīs darbības pārkvalificēja uz tirgošanos ar ietekmi (Krimināllikuma 326.1 p.). Tomēr arī šo juridisko kvalifikāciju atzinu par nepareizu. 2015. gada 10. septembrī, konstatējot, ka šajā daļā lietas apstākļi noskaidroti pietiekami vispusīgi un nav konstatējama nedz kukuļdošana, nedz kukuļņemšana, nedz tirgošanās ar ietekmi, pēc krimināllietas saņemšanas kriminālvajāšanas uzsākšanai pieņēmu lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā. Par izmeklēšanas uzraudzību šajā daļā papildus atzīmējams, ka pierādījumus bez manis vērtējuši vēl trīs citi prokurori, atzīstot, ka nav pamata apsūdzības celšanai. Turpinājumā plašāk par prokurora veiktajām darbībām un dotajiem norādījumiem, kas attiecas uz izmeklēšanu kopumā. Norādījumi par izmeklēšanas virzieniem un konkrētu izmeklēšanas darbību veikšanu doti gan mutiski, gan rakstiski vairākkārt visa kriminālprocesa laikā. Izmeklēšanas virzība sistemātiski apspriesta ne vien ar izmeklētājiem, bet arī ar izmeklētāja tiešo priekšnieku, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un Ģenerālprokuratūras vadību kopīgās sanāksmēs, sniedzot vērtējumu par svarīgākajām problēmām. Īpaši bieži šīs apspriedes rīkotas pirmajā gadā pēc kriminālprocesa uzsākšanas. Tas, kādi ir galvenie pierādāmie apstākļi kriminālprocesā, un tas, ka kriminālprocesā pievienotajās nepubliskajās sarunās izskanējušiem faktiem par slēptajām īpašumtiesiskajām attiecībām nepieciešami papildu pierādījumi, vairākkārt norādīts ne tikai kopīgajās sanāksmēs, bet arī prokurora norādījumos. Tāpat prokurora norādījumos vērsta uzmanība uz tiem sarunās izskanējušiem faktiem, kas pārbaudāmi izmeklēšanas gaitā, kā arī uz to, kuras sarunās minētās personas pratināmas. Vairākkārt personīgi veikta kriminālprocesā iegūto pierādījumu analīze, sastādot attiecīgas uzziņas, kā arī izmeklētājiem uzdots iesniegt svarīgāko pierādījumu apkopojumu par to, ar kādiem pierādījumiem, viņuprāt, apstiprinās, ka A. Šleseram slēpti pieder kapitāla daļas RTO un vairākos citos uzņēmumos. Izmeklēšanas uzraudzības procesā sniegta palīdzība dažādu procesuālo dokumentu projektu sagatavošanā. Piemēram, sniegta palīdzība, sagatavojot tiesiskās palīdzības lūgumus, lēmumus par personu atzīšanu par aizdomās turētiem, blakus sūdzības par tiesas lēmumiem, ar kuriem atteikta kratīšanas izdarīšana pie A. Šlesera. Tāpat sniegta palīdzība jautājumu noformulēšanai atsevišķu personu pratināšanai. Izskatot kriminālprocesā iesaistīto personu sūdzības par kriminālprocesa neatļautu novilcināšanu, vairākkārt pārbaudīta procesuālo darbību veikšanas intensitāte. Gan es kā uzraugošais prokurors, gan amatā augstāki prokurori atzinuši, ka nav konstatēta kriminālprocesa neatļauta novilcināšana. Kā uzraugošais prokurors varu apliecināt, ka izmeklētāji atbilstoši viņiem piešķirtajiem resursiem un iespējām prokurora norādījumus ir pildījuši." 6. Komisijas 2017. gada 15. augusta sēdē Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas