10. Article

Vecāku pabalsts ieviests likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" ar 2007. gada 8. novembra likuma "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" 6. pantu, vienlaikus ar 2007. gada 8. novembra grozījumiem Valsts sociālo pabalstu likumā izslēdzot iespēju sociāli apdrošinātām personām saņemt bērna kopšanas pabalstu laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu. Tādējādi no 2008. gada 1. janvāra tika ieviests jauns valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts - vecāku pabalsts, ko piešķir un izmaksā sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam (vienam no bērna vecākiem, aizbildnim vai citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu bērnu faktiski kopj un audzina), ja šī persona atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna kopšanas dēļ negūst darba ienākumus kā pašnodarbinātais, vai arī minētajā bērna kopšanas periodā turpina strādāt. Saglabājot valsts sociālo pabalstu sistēmas ietvaros tos bērna kopšanas pabalstus, kurus izmaksā konstantas summas apmērā, un pārceļot uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu tos pabalstus, kuru apmēru nosaka, pamatojoties uz sociāli apdrošināto personu darba ienākumiem (t. i., aizvietojot bērna kopšanas pabalstu nodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, ar jaunu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu - vecāku pabalstu), tika radīta skaidra un visiem valsts sociālo pabalstu un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu saņēmējiem saprotama bērna kopšanas laikā izmaksājamo pabalstu sistēma (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 125.-138. lp. un 2007. gada 8. oktobrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 468/Lp9 "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" anotāciju). Minēto grozījumu anotācijā norādīts, ka šāda sistēma radīs negatīvu ietekmi uz sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu ilgtermiņā, jo papildu izdevumu kompensēšana, kā tas ir vecāku pabalsta gadījumā, neatbilstot sociālās apdrošināšanas principiem un valsts sociālās apdrošināšanas būtībai (sk. 2007. gada 8. oktobrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 468/Lp9 "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" anotāciju). 2009. gada 16. jūnijā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", kas stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā. Šie grozījumi paredzēja, ka par bērniem, kas dzimuši, sākot ar 2010. gada 3. maiju, vecāku pabalsts tiks piešķirts tikai tām sociāli apdrošinātajām personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un līdz ar to nestrādā vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Izslēdzot no likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" normu, kas noteica, ka vecāku pabalstu piešķir personai, kura bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, tika nodrošināta valstī ieviestā valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipa darbība, proti, valsts sociālā apdrošināšana garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu tad, kad viņš zaudē darba ienākumus (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 125.-138. lp. un 2009. gada 29. maijā Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 1241/Lp9 "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" anotāciju). Savukārt apstrīdētā norma pieņemta ar 2010. gada 2. decembra likuma "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" 3. pantu. Ar šo pantu citstarp paredzēts, ka turpmāk vecāku pabalstu piešķirs un izmaksās vienam no vecākiem - sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu līdz vienam gadam, ja šī persona ir nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un kā viens no bērna vecākiem, kurš pieprasījis vecāku pabalstu, atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna kopšanas dēļ negūst ienākumus kā pašnodarbinātais. Ar šo pantu pēc būtības ir precizēts ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" paredzētais priekšnoteikums vecāku pabalsta piešķiršanai - vecāks nestrādā vai negūst ienākumus kā pašnodarbināta persona. Tādējādi ar apstrīdēto normu likumdevējs centies nodrošināt viena vecāka klātbūtni bērnam viņa pirmajā dzīves gadā, noteiktā apmērā kompensējot šim vecākam bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus.