11. Article

Satversmes tiesa atzinusi, ka kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.1. punktu). Izskatāmajā lietā ar apstrīdēto normu nav ierobežotas Pieteikuma iesniedzējai jau piešķirtas tiesības uz ģimenes sociālo aizsardzību. Lai Pieteikuma iesniedzējai kā pašnodarbinātai personai būtu tiesības saņemt vecāku pabalstu par 2012. gada 15. martā dzimuša bērna kopšanu, viņai saskaņā ar apstrīdēto normu vajadzēja atbilst šā pabalsta saņemšanas priekšnoteikumam, proti, bērna kopšanas laikā negūt ienākumus. Tāpēc Pieteikuma iesniedzējai kā pašnodarbinātai personai, kas bērna kopšanas laikā turpināja gūt ienākumus, līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, nebija tiesību saņemt vecāku pabalstu. Tādējādi, pēc Pieteikuma iesniedzējas un tiesībsarga ieskata, vairākus mēnešus līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, valsts neesot nodrošinājusi Pieteikuma iesniedzējas ģimenei tiesības uz sociālo aizsardzību vismaz minimālā apmērā. Līdz ar to Satversmes tiesai šajā lietā ir jāizvērtē, vai valsts, ar apstrīdēto normu nosakot pašnodarbinātām personām tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas laikā negūst ienākumus, ir izpildījusi no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu.