13. Article

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesai visupirms jāpārbauda, vai valsts bija izveidojusi ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu un paredzējusi atbalstu ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka viņai kā pašnodarbinātai personai, kas bērna kopšanas laikā turpināja gūt ienākumus, nepamatoti vairākus mēnešus līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, neesot bijis nodrošināts ģimenes atbalsts. Likumdevēja izveidotā ģimenes sociālās aizsardzības sistēma apstrīdētās normas spēkā esības laikā paredzēja ģimenēm, kurās aug bērns līdz viena gada vecumam, šādus atbalsta veidus: 1) tiesības uz maternitātes pabalstu, kuru piešķīra un izmaksāja par visu grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neieradās darbā un tādējādi zaudēja algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbināta sieviete zaudēja ienākumus; 2) tiesības uz paternitātes pabalstu, kuru piešķīra un izmaksāja bērna tēvam par bērna piedzimšanas sakarā piešķirtā atvaļinājuma desmit kalendāra dienām; 3) tiesības uz bērna kopšanas pabalstu, kuru piešķīra personai, kas kopa bērnu līdz viena gada vecumam, ja šī persona nebija nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (nebija uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un nesaņēma maternitātes pabalstu vai vecāku pabalstu par to pašu laikposmu (redakcijā no 2013. gada 20. novembra tikai ar priekšnoteikumu, ka persona, kura kopa bērnu, nesaņēma maternitātes pabalstu vai vecāku pabalstu par to pašu laikposmu); 4) tiesības uz bērna piedzimšanas pabalstu bērna piedzimšanas gadījumā; 5) tiesības atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 32. pantam saņemt sociālo palīdzību - materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības. Tādējādi likumdevējs bija paredzējis ģimenei saistībā ar bērna piedzimšanu dažādus sociālā atbalsta veidus, kuru mērķis bija kompensēt gan bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus (sociālās apdrošināšanas pabalsti), gan ar bērna piedzimšanu saistītus izdevumus (sociālie pabalsti), kā arī sniegt atbalstu ģimenei tās pamatvajadzību apmierināšanā (sociālā palīdzība) (sal. sk. arī Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 125.-138. lp.). Turklāt likumdevējs šajā laikā bija noteicis arī tiesības uz vecāku pabalstu ikvienai sociāli apdrošinātai personai, kurai kā vienam no bērna vecākiem iestājas sociālais risks - bērna kopšanas dēļ zaudēti ienākumi. Šāds vecāku pabalsta piešķiršanas regulējums atbilda sociālās apdrošināšanas pamatprincipam - apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumu, citstarp sakarā ar bērna kopšanu (sk. likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3. panta pirmo daļu). Tādējādi ar apstrīdēto normu tiesības uz vecāku pabalstu bija paredzētas ikvienai pašnodarbinātai personai (arī Pieteikuma iesniedzējai), kura kā viens no bērna vecākiem bērna kopšanas dēļ līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, neguva ienākumus. Līdz ar to valsts bija izveidojusi ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu un paredzējusi atbalstu ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu.