14. Article

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar apstrīdētās normas spēkā esības laikā pastāvējušo ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu tika pienācīgi un vismaz minimālā apmērā īstenotas Pieteikuma iesniedzējas ģimenes tiesības uz sociālo aizsardzību. 14.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto normu paredzētais vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikums - bērna kopšanas laikā negūt ienākumus - nav pamatots attiecībā uz pašnodarbinātu personu, kura profesionālo darbību bērna kopšanas laikā atsākusi tikai daļēji. Pieteikuma iesniedzējai bijis nepieciešams bērna kopšanas laikā samazinātā apmērā veikt profesionālo darbību tādēļ, lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju, kā arī klientūru un tādējādi nodrošinātu savas ģimenes labklājību nākotnē. Šādā gadījumā, nesaņemot vecāku pabalstu, pašnodarbinātai personai, lai tā nezaudētu iepriekš gūto ienākumu apmēru, vajadzējis izšķirties - vai nu pašai aprūpēt bērnu un tādējādi pakļaut riskam ģimenes labklājību ilgtermiņā, vai arī pilnvērtīgi atsākt savu profesionālo darbību un bērna kopšanu uzticēt citai personai. Pēdējā gadījumā vecāku pabalsta regulējums nesasniedzot tā mērķi, proti, nenodrošinot bērnam vecāka klātbūtni. Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par to, cik lielu pabalstu un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita personu grupa saņems (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009‑44‑01 12. punktu). Turklāt sociālo tiesību jomā nav iespējams izvairīties no tā, ka personas reālā situācija katrā konkrētajā gadījumā varētu atšķirties no prezumētās situācijas. Likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir tiesīgs vadīties no saprātīgiem, iepriekšējā pieredzē balstītiem priekšstatiem par sociālo realitāti (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 14.2. punkts). Satversmes tiesa jau 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2009-44-01 vērtēja to, kā attīstās un kādas sekas rada tiesiskais regulējums, ar kuru tika ieviests vecāku pabalsts. Satversmes tiesa secināja, ka pēc tāda vecāku pabalsta regulējuma ieviešanas, kas deva tiesības šo pabalstu saņemt arī nodarbinātai personai, izveidojās situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties vecāku pabalstu noformēt nevis uz tā vecāka vārda, kurš nestrādāja un palika kopā ar bērnu, bet gan uz tā vecāka vārda, kurš strādāja un pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku atalgojumu. Satversmes tiesa atzina, ka šādā veidā izmantots vecāku pabalsts ir nonācis pretrunā gan ar tās iepriekš izteiktajām atziņām, gan ar valstī spēkā esošo sociālās apdrošināšanas sistēmu, jo izveidojās tādu personu grupa, kuras bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas. Satversmes tiesa minētajā spriedumā norādīja, ka jaunizveidotais apdrošināšanas veids - vecāku apdrošināšana -, neparedzot papildu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktinājis valsts sociālās apdrošināšanas budžeta stāvokli. Tā rezultātā esot paredzēts vecāku pabalstu vairs nepiešķirt personām, kuras bērna kopšanas laikā neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bet strādā vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Tādējādi esot nodrošināta valstī ieviestā valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipa darbība, proti, ka valsts sociālā apdrošināšana garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu tad, kad viņš zaudē darba ienākumus (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 9.-10. punktu). Kad 2010. gada 2. decembra likumu "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", ar kuru pieņemta apstrīdētā norma, izskatīja Saeimā, tika izteikts priekšlikums papildināt apstrīdēto normu ar noteikumu, kas citstarp paredzētu to, ka vecāku pabalstu saņem arī persona, kura bērna kopšanas periodā ir nodarbināta nepilnu darba laiku un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātais. Taču šis priekšlikums netika atbalstīts. Saeima atbildes rakstā pamatojusi, ka ieviest šādu regulējumu liedza nepieciešamība rūpēties par sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ilgtspēju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 125-138. lp.). Satversmes tiesa secina, ka viens no vecāku pabalsta mērķiem ir nodrošināt vecāka pastāvīgu klātbūtni un aprūpi bērnam viņa dzīves pirmajos gados. Savukārt attiecībā uz to, vai vecāku pabalsts tiek piešķirts ar bērna kopšanu saistīto izdevumu un vecāka ienākumu zuduma vai arī vienīgi vecāka ienākumu zuduma kompensēšanai, vecāku pabalsta mērķis ir mainīts. Apstrīdētās normas spēkā esības laikā šajā aspektā vecāku pabalsta mērķis sakrita ar sociālās apdrošināšanas pamatprincipu - aizvietot personai noteiktu ienākumu zaudējumu sociālā riska iestāšanās gadījumā. Tā kā apstrīdētās normas spēkā esības laikā tiesības uz vecāku pabalstu nebija paredzētas personām, kas bērna kopšanas laikā guva ienākumus, vecāku pabalsts nekalpoja mērķim kompensēt ar bērna kopšanu saistītos izdevumus. Par šādu vecāku atbalsta veidu likumdevējs bija izšķīries, lai veicinātu to, ka vecāku pabalstu saņem tieši tās personas, kas faktiski kopj bērnu, un gādātu par sociālā budžeta ilgtspēju. Tādējādi likumdevējs, ar apstrīdēto normu paredzot pašnodarbinātām personām tādu vecāku pabalsta, proti, sociālās apdrošināšanas pabalsta, saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas laikā negūst ienākumus, ir vadījies no apsvēruma, ka personai, kas bērna kopšanas laikā izvēlas turpināt profesionālo darbību un gūt ienākumus, nerodas nepieciešamība pēc valsts atbalsta, jo neiestājas sociālais risks - bērna kopšanas dēļ zaudēti ienākumi (sal. sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 125-138. lp.). Pašnodarbināta persona atbilstoši likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 1. panta 7. punktam ir persona, kas darba ienākumus gūst patstāvīgi, neiesaistoties kā darbinieks darba tiesiskajās attiecībās ar darba devēju un neieņemot amatu, kas dod tiesības uz atlīdzību. Attiecībā uz zvērināta advokāta profesiju arī Latvijas Republikas Advokatūras likuma 115. pantā īpaši norādīts, ka zvērināti advokāti savā profesionālajā darbībā ir finansiāli patstāvīgi. Turklāt pašnodarbinātas personas apdrošināšanas iemaksu objekts atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 14. panta otrajai daļai ir brīvi izraudzīti ienākumi (vai ieņēmumi fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem) no preču ražošanas, darbu izpildes, pakalpojumu sniegšanas, radošās un profesionālās darbības un citi ienākumi no saimnieciskās darbības, izņemot ienākumus, kurus fiziskā persona, kas minēta likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6. panta septītajā, vienpadsmitajā vai trīspadsmitajā daļā, gūst no zemnieku (zvejnieku) saimniecības, sava nekustamā īpašuma, personīgajā palīgsaimniecībā vai piemājas saimniecībā pašas saražotās produkcijas realizācijas, kā arī autortiesībām un blakustiesībām. Izvēli attiecībā uz to, no kādiem ienākumiem veikt apdrošināšanas iemaksas, pašnodarbinātā persona var izdarīt reizi pārskata ceturksnī, tomēr tās pašnodarbinātai personai ir jāveic vismaz no Ministru kabineta noteiktā iemaksu objekta minimālā apmēra, kas ir 12 Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Pašnodarbinātas personas ienākumu uzskaites, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un apdrošināšanas iemaksu veikšanas kārtība arī atšķiras no kārtības, kādā algas nodokli maksā un apdrošināšanas iemaksas veic darba ņēmēji. Attiecīgi pašnodarbināta persona pati pieņem lēmumu par to, kādā veidā sevi nodrošinās dažādu sociālo risku iestāšanās gadījumā. Ja pašnodarbināta persona neveic apdrošināšanas iemaksas, tad tā arī nav tiesīga saņemt attiecīgos apdrošināšanas pakalpojumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 22.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka pašnodarbinātas personas ienākumu apmērs dažādos laika posmos var būt atšķirīgs un tādējādi likumdevējam nav iespējams paredzēt, kādos gadījumos pašnodarbināta persona savu profesionālo darbību atsāks samazinātā apmērā profesionālās kvalifikācijas un klientūras saglabāšanas nolūkā un kādos gadījumos tā profesionālo darbību atsāks pilnvērtīgi. Proti, likumdevējam šādā gadījumā nav iespējams izveidot tādus pabalsta piešķiršanas priekšnoteikumus, kas pilnīgi atbilstu katras personas reālajai situācijai. Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir pienākums izveidot tādu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas aptvertu visus nozīmīgos sociālos riskus (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 7. punkts). Satversmes tiesa arī atzinusi, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis ir nodrošināt, lai, iestājoties likumā noteiktiem nelabvēlīgiem apstākļiem, būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001‑11‑0106 1. punktu). Bērna kopšanas laikā turpinot profesionālo darbību profesionālās kvalifikācijas un klientūras saglabāšanas nolūkā un gūstot ienākumus, personai šajā laika posmā neiestājas sociālais risks un nerodas pilnīgs ienākumu zaudējums bērna kopšanas dēļ. Attiecīgi arī personas ģimene šādā gadījumā bērna kopšanas dēļ nezaudē finansiālu nodrošinājumu. Tādējādi likumdevējam bija saprātīgs pamats uzskatīt, ka pašnodarbināta persona, kas bērna kopšanas laikā turpina gūt ienākumus, pati spēj gādāt par savu ģimeni. Ņemot vērā to, ka vecāku pabalsts, kas tika piešķirts arī nodarbinātām personām un neatbilda sociālās apdrošināšanas pamatprincipam - noteiktā apmērā kompensēt sociālā riska iestāšanās dēļ zaudētos ienākumus -, veicināja valsts sociālā budžeta uzkrājuma sarukumu, likumdevējam bija arī saprātīgs pamats sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanas labad pašnodarbinātām personām izvirzīt tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tās bērna kopšanas laikā negūst ienākumus. Tātad likumdevējs bija tiesīgs ar apstrīdēto normu izvirzīt pašnodarbinātai personai tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tā bērna kopšanas laikā negūst ienākumus. 14.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas un tiesībsarga ieskata, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav izpildījis pienākumu nodrošināt Pieteikuma iesniedzējas ģimenes tiesības uz sociālo aizsardzību vismaz minimālā līmenī, jo Pieteikuma iesniedzējai vairākus mēnešus līdz brīdim, kad viņas bērns sasniedza viena gada vecumu, nebija nodrošināts atbalsts sakarā ar bērna kopšanu radušos papildu izdevumu kompensēšanai. Nekādi šķēršļi likumdevējam neesot lieguši jau apstrīdētajā normā noteikt samazināta apmēra pabalstu personām, kas bērna kopšanas laikā turpina savu profesionālo darbību. Satversmes tiesas uzdevums nav pārvērtēt uz sociālās politikas lietderības apsvērumiem balstītu lēmumu pareizību (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 14.2.4. punkts). Tomēr Satversmes tiesa atzinusi, ka, attīstoties ekonomiskajai situācijai, valstij rodas iespējas sniegt lielāka apmēra atbalstu atsevišķiem iedzīvotājiem un līdz ar to arī pienākums palielināt finansiālos un cita veida ieguldījumus personas sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību īstenošanas sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.3. punktu). Taču apstāklis, ka likumdevējs vēlāk palielinājis ģimenes sociālo atbalstu pašnodarbinātām personām, pats par sevi nav pamats secinājumam, ka ar apstrīdēto normu nebija nodrošinātas tiesības uz sociālo aizsardzību vismaz minimālā apmērā. No sociāli atbildīgas valsts principa izriet mērķis sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18. punkts). Valstij ir jānodrošina ģimenes sociālās aizsardzības sistēma, kas paredz sociālās aizsardzības minimumu, ievērojot sabiedrības intereses. Tomēr tas nenozīmē, ka valstij būtu pienākums segt katru ģimeni skarošu finansiālu apgrūtinājumu. Visupirms personai un ģimenei pašai ir jāgādā par sevi un iespēju robežās jānodrošina sava labklājība. Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 110. pants neprasa, lai valsts pilnībā nodrošinātu katra bērna materiālo labklājību. Pilnīga valsts aprūpe nonāktu pretrunā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu, jo ne tikai valstij, bet arī vecākiem ir pienākums rūpēties par saviem bērniem un gādāt par viņu vajadzību apmierināšanu. Vecāku finansiālo rūpju pilnīga pārņemšana valsts ziņā izjauktu ģimenes tradicionālo attiecību struktūru, liedzot vecākiem iespēju rūpēties par saviem bērniem un just par to gandarījumu. Taču valstij ir jābūt spējīgai sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 11. punkts). Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43-01 31.2. punktu). Tāpat Satversmes tiesa uzsvērusi, ka valstij jābūt spējīgai sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei īpaši gadījumos, kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt nav spējīgi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.5. punktu). Tādējādi, īstenojot ģimenes tiesības uz sociālo aizsardzību vismaz minimālā līmenī, valstij ir pienākums izveidot tādu ģimenes sociālās aizsardzības sistēmu, kas nodrošina atbalstu ģimenei tad, kad tā pati sevi nespēj nodrošināt. 14.3. Ģimenes sociālās aizsardzības sistēmā ietilpst visi ģimenei paredzētie sociālā atbalsta pasākumi. No Satversmes 110. panta valstij neizriet pozitīvs pienākums līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu, sniegt viņa ģimenei tieši regulāru finansiālu atbalstu ar mērķi segt ar bērna kopšanu saistītos izdevumus. Ar apstrīdēto normu likumdevējs bija pašnodarbinātai personai paredzējis tādu vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu, ka tā bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu, negūst ienākumus. Līdz ar to arī Pieteikuma iesniedzējai kā pašnodarbinātai personai bija paredzēta iespēja saņemt vecāku pabalstu tādā gadījumā, ja viņa bērna kopšanas dēļ negūtu ienākumus. Profesionālā darbība un ienākumu gūšana apliecina to, ka persona spēj pati gādāt par savu ģimeni. Turklāt Pieteikuma iesniedzējas ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, bija paredzēta iespēja saņemt maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu un krīzes situācijā - arī sociālo palīdzību pamatvajadzību apmierināšanai. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējas ģimenei līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, bija nodrošinātas tiesības uz sociālās aizsardzības minimumu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai bija nodrošināta iespēja īstenot tiesības uz ģimenes sociālo aizsardzību vismaz minimālā apmērā.