15. Article

Valsts nodrošinātajam ģimenes sociālajam atbalstam jāatbilst arī bērna vislabāko interešu prioritātes principam, tiesiskās paļāvības principam un tiesiskās vienlīdzības principam. 15.1. Viens no vecāku pabalsta piešķiršanas mērķiem ir nodrošināt vecāka klātbūtni bērnam līdz viena gada vecumam un tādējādi ievērot bērna labākās intereses. Tāpēc Satversmes tiesai šajā lietā ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais priekšnoteikums vecāku pabalsta saņemšanai, ka pašnodarbināta persona līdz brīdim, kad viņas bērns sasniedz viena gada vecumu, negūst ienākumus, atbilst bērna vislabāko interešu prioritātes principam. Satversmē noteiktais valsts pienākums aizsargāt bērnu tiesības ir precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā. Tā pirmā daļa noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, ir prioritāras bērna tiesības un intereses. Panta otrā daļa noteic, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu, ko citstarp veic valsts, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses. Satversmes tiesa atzinusi, ka tādējādi arī likumdevējam jārūpējas par to, lai normatīvie akti aizsargātu bērna intereses iespējami labākajā veidā (sal.: Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punkts). Arī Bērnu tiesību konvencijas 3. panta pirmā daļa nostiprina bērna interešu prioritāti. Šā panta otrā daļa noteic, ka dalībvalstis apņemas nodrošināt ikvienam bērnam tādu aizsardzību un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā veic visus attiecīgos likumdošanas un administratīvos pasākumus. Konvencijas 26. pants citstarp paredz, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības izmantot sociālās drošības sistēmas pabalstus, ieskaitot sociālo apdrošināšanu, un pabalsti vajadzības gadījumā būtu jāpiešķir, ņemot vērā pieejamos resursus un bērna un to personu apstākļus, kas ir atbildīgas par bērna uzturēšanu. Pēc tiesībsarga ieskata, ar apstrīdēto normu ilgtermiņā tiekot ierobežotas arī bērna tiesības. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka iespēja saņemt vecāku pabalstu ir pilnībā atkarīga no pašas personas izvēles pārtraukt vai turpināt savu profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā. Pieteikuma iesniedzēja un tiesībsargs uzskata, ka bērna interesēm atbilst tāds ģimenes sociālā atbalsta sistēmas regulējums, ka bērna intereses tiek ievērotas ne tikai viņa pirmajā dzīves gadā (nodrošinot bērnam vecāka klātbūtni), bet arī pēc tam - ļaujot vecākam saglabāt profesionālo kvalifikāciju, lai viņš spētu nodrošināt ģimenes labklājību nākotnē. Sociālā nodrošinājuma sistēmai jābūt ilgtspējīgai, lai nodrošinātu to, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu varēs īstenot gan pašreizējās, gan arī nākamās paaudzes (sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 18.1. un 22.3. punkts). Ciktāl ģimenei tiek nodrošinātas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā, valsts var neparedzēt tiesības uz sociālās apdrošināšanas pabalstu gadījumos, kad tās apdraudētu sociālā budžeta ilgtspēju. Arī šādā veidā valsts rūpējas par bērnu, tostarp nākamās paaudzes, interesēm. Likumdevējs ir veicinājis bērna interešu aizsardzību, paredzot tiesības uz vecāku pabalstu ikvienai pašnodarbinātai personai, kura kā viens no vecākiem bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu, negūst ienākumus. Tādējādi tiek veicināts tas, lai bērnam viņa attīstībai izšķirīgā laika posmā pastāvīgi būtu nodrošināta vecāka klātbūtne un aprūpe. Savukārt, liedzot šādu atbalstu saņemt pašnodarbinātam vecākam, kurš bērna kopšanas laikā turpina gūt ienākumus, likumdevējs ir samērojis nepieciešamību pēc vecāku pabalsta tiem vecākiem, kuri saņem ienākumus un tādējādi ir spējīgi paši gādāt par sava bērna aprūpi, ar nepieciešamību pēc sociālā budžeta ilgtspējas, kas, gluži tāpat kā noteikta pabalsta piešķiršana, ir svarīga bērnu, tostarp nākamās paaudzes, interešu aizsardzībai. Tātad ar apstrīdēto normu tika ievērots bērna vislabāko interešu prioritātes princips. 15.2. Tiesiskās paļāvības princips paredz, ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi (sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑12-01 secinājumu daļas 3.2. punkts). Tomēr jāņem vērā, ka tiesiskās paļāvības princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Ar 2009. gada 16. jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"", kas stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā, tika paredzēts, ka par bērniem, kas dzimuši, sākot ar 2010. gada 3. maiju, vecāku pabalsts tiks piešķirts tikai tām sociāli apdrošinātajām personām, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un līdz ar to nestrādā vai negūst ienākumus kā pašnodarbinātie. Satversmes tiesa jau 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2009-44-01 secinājusi, ka tādējādi tika pieņemts lēmums vecāku pabalstu vairs nepiešķirt personām, kuras bērna kopšanas laikā neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bet strādā vai gūst ienākumus kā pašnodarbinātie, kā arī noteikts 306 dienas garš pārejas periods vecāku pabalsta izmaksu sakārtošanai atbilstoši valstī spēkā esošajai sociālās apdrošināšanas sistēmai (sk. minētā sprieduma 10. punktu). Savukārt 2010. gada 2. decembra likuma "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" 3. pants, ar kuru pieņemta apstrīdētā norma, stājās spēkā 2011. gada 4. janvārī un pēc būtības tikai precizēja jau kopš 2009. gada 1. jūlija pašnodarbinātām personām paredzēto vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikumu - bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu, negūt ienākumus. Ņemot vērā iepriekš teikto, Pieteikuma iesniedzējai nebija saprātīga pamata paļauties uz to, ka viņai kā pašnodarbinātai personai, kas bērna kopšanas laikā gūst ienākumus, būs tiesības saņemt vecāku pabalstu par 2012. gada 15. martā dzimušu bērnu. Tātad ar apstrīdēto normu tika ievērots tiesiskās paļāvības princips. 15.3. Satversmē ietvertajam vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001‑02‑0106 secinājumu daļas 4. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst vienlīdzības principam, jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 13. punktu). 15.3.1. Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai norādītās personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma pārkāpusi tiesiskās vienlīdzības principu, jo radījusi atšķirīgu attieksmi pret pašnodarbinātām personām iepretim personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas un tāpēc līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, varēja saņemt bērna kopšanas pabalstu. Vecāku pabalsts esot radīts citstarp arī tādēļ, lai atbalstītu ģimeni tad, kad tai rodas papildu izdevumi saistībā ar bērna piedzimšanu un kopšanu. Tādējādi esot konstatējama daļēja vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta mērķu sakritība. Pašnodarbinātām personām ar apstrīdēto normu paredzēts tāds vecāku pabalsta saņemšanas priekšnoteikums, ka tās bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad tas sasniedz viena gada vecumu, negūst ienākumus, turpretim personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai neesot bijuši izvirzīti nekādi nosacījumi. Saeima atbildes rakstā norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt vecākiem, kuri uzņemas zīdaiņa aprūpi un līdz ar to, pārtraucot profesionālo darbību, nespēj gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna piedzimšanas, zaudētos ienākumus apmērā, kas atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, kā arī aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot tam vecāka klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi. Šā pabalsta mērķis izskatāmās lietas kontekstā neesot nodrošināt ģimenēm, kurās ir bērni, papildu atbalstu ar bērna piedzimšanu un kopšanu saistītu papildu izdevumu segšanai. Ikvienai ģimenei, kurā aug bērns līdz viena gada vecumam, var rasties nepieciešamība pēc valsts atbalsta. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka personas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas liecinātu, ka personas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 16. punktu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas spēkā esības laikā līdz brīdim, kad Pieteikuma iesniedzējas bērns sasniedza viena gada vecumu, ikvienai personai, kas nebija nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā, atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktam un otrajai daļai bija tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu, ja par to pašu laikposmu persona nesaņēma maternitātes pabalstu vai vecāku pabalstu. Taču jāņem vērā, ka bērna kopšanas pabalsts atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 1. punktam un otrajai daļai apstrīdētās normas spēkā esības laikā līdz brīdim, kad Pieteikuma iesniedzējas bērns sasniedza viena gada vecumu, tika piešķirts tām personām, kuras kopa bērnu un nebija sociāli apdrošinātas. Šīm personām atšķirībā no Pieteikuma iesniedzējas, proti, sociāli apdrošinātas personas, nebija tiesību uz sociālās apdrošināšanas pabalstiem, tostarp vecāku pabalstu. Tādējādi bērna kopšanas pabalstam, kas tika izmaksāts līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, bija cits mērķis - personām, kas nebija sociāli apdrošinātas un tādējādi nevarēja saņemt maternitātes un vecāku pabalstu, ar finansiālu atbalstu nodrošināt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā. Savukārt vecāku pabalsts apstrīdētās normas spēkā esības laikā tika piešķirts kā valsts sociālās apdrošināšanas pabalsts, kura mērķis bija motivēt vecākus izvēlēties pašiem aprūpēt bērnu viņa dzīves pirmajā gadā, pārtraucot savu profesionālo darbību, un kurš noteiktā apmērā kompensēja šādu izvēli izdarījušiem vecākiem bērna kopšanas dēļ zaudētos ienākumus. Tātad vecāku pabalsts pašnodarbinātām personām un bērna kopšanas pabalsts personām, kas nebija nodarbinātas pabalsta piešķiršanas dienā, tika paredzēti, ņemot vērā atšķirīgus apstākļus, atšķirīgas vajadzības un attiecīgi arī atšķirīgu mērķu dēļ. Līdz ar to pašnodarbinātas personas, kas bērna kopšanas laikā turpināja profesionālo darbību, un personas, kas nebija nodarbinātas pabalsta piešķiršanas dienā, neatradās vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. 15.3.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma pārkāpusi tiesiskās vienlīdzības principu arī tādējādi, ka radījusi atšķirīgu attieksmi pret pašnodarbinātām personām iepretim darba ņēmējiem, kam atbilstoši Darba likuma normām ir nodrošināts iepriekšējais darbs. Pašnodarbinātām personām vajagot pašām uzturēt savu profesionālo darbību, tās pārtraukšana bērna kopšanas laikā varot novest pie klientu zuduma un tādiem apstākļiem, ka pašnodarbinātai personai pēc bērna kopšanas perioda vairs nav iespēju turpināt savu profesionālo darbību iepriekšējā apmērā. Saeima atbildes rakstā norāda, ka pašnodarbinātas personas neatrodas nelabvēlīgākā situācijā kā darba ņēmēji attiecībā uz iespējām turpināt darba pienākumu veikšanu vai profesionālo darbību un gūt ienākumus pēc bērna kopšanas laika. Katram no abiem nodarbinātības veidiem esot savi riski un tos kompensējošas priekšrocības. Arī darba ņēmējiem ne visos gadījumos pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma esot garantēts iepriekšējais darbs. Piemēram, uzņēmums, kurā persona nodarbināta, varot tikt likvidēts. Savukārt klientu zaudējums un ienākumu samazinājums pēc bērna kopšanas perioda esot tādi riski, no kuriem neesot pasargāta neviena persona neatkarīgi no nodarbinātības formas. Satversmes tiesa secina, ka saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.4 panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, vecāku pabalstu nebija tiesību saņemt ne darba ņēmējiem, kuru nodarbinātība bērna kopšanas laikā turpinājās, ne pašnodarbinātām personām, kuras bērna kopšanas laikā turpināja gūt ienākumus. Tādējādi likumdevējs bija noteicis vienlīdzīgu regulējumu attiecībā uz pašnodarbinātas personas un darba ņēmēja Darba likuma izpratnē tiesībām saņemt vecāku pabalstu bērna kopšanas laikā. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 20. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai attiecībā uz nodarbinātības risku, kas saistīts ar profesionālās darbības pārtraukšanu bērna kopšanas dēļ, darba ņēmēji Darba likuma izpratnē un pašnodarbinātas personas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Atbilstoši Darba likuma 156. panta ceturtajai daļai darbiniekam, kurš izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek saglabāts iepriekšējais darbs, bet, ja tas nav iespējams, darba devējs nodrošina līdzīgu vai līdzvērtīgu darbu ar darbiniekam ne mazāk labvēlīgiem darba apstākļiem un nodarbinātības noteikumiem. Pašnodarbinātas personas, tostarp zvērināti advokāti, savu profesionālo darbību organizē un līdz ar to arī nodrošina patstāvīgi. Pašnodarbinātai personai pēc profesionālās darbības pārtraukšanas bērna kopšanas laikā un tās atjaunošanas darba apjoms var samazināties. Taču nodarbinātības apjoma izmaiņas neliedz pašnodarbinātām personām, tostarp Pieteikuma iesniedzējai, atgriezties iepriekšējā profesijā (darbā). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējs, izpildot savu pienākumu noteikt kārtību, kādā personām tiek garantētas tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību, ir Latvijā izveidojis advokatūru kā sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras prasības jaunu biedru uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles mehānisms, ar kuru tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība, ētikas prasību ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana, kā arī regulēti konkrēti ar advokāta sniegto juridisko palīdzību saistīti jautājumi (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 26.1. punktu). Uz zvērinātiem advokātiem ir attiecināms īpašs tiesību un pienākumu kopums, kas tos nošķir no citu profesiju pārstāvjiem. Atšķirībā no tāda kvalificēta jurista sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem, kurš nav ieguvis advokāta statusu, advokāta sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti garantē advokāta piederība tiesu sistēmai, kas tam piešķir plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 16. punkts). Atbilstoši Latvijas Republikas Advokatūras likuma 107. pantam zvērinātu advokātu profesionālā darbība (prakse) ir intelektuāls darbs un tās mērķis nav peļņas gūšana. Pieteikuma iesniedzēja pēc profesionālās darbības pārtraukšanas bērna kopšanas laikā un tās atjaunošanas nezaudēja zvērināta advokāta statusu, kas ir tās profesionālās darbības pamats un dod plašas pilnvaras un iespējas veikt intelektuālo darbu klientu interesēs. Darbinieki, noslēdzot darba līgumu, atbilstoši Darba likuma 28. panta otrajai daļai apņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem. Turklāt darbiniekiem tiem noteiktajā darba laikā atbilstoši minētā likuma 130. pantam ir jābūt darba devēja rīcībā. Pašnodarbinātai personai, kura pati organizē savu profesionālo darbību, šādu ierobežojumu nav. Darbiniekiem viņiem noteiktajā darba laikā ir jāpakļaujas noteiktai darba organizācijai un darba devēja rīkojumiem, viņi darba laikā nevar aprūpēt bērnu, un tāpēc likumdevējs viņiem ir paredzējis tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Proti, likumdevējs ir nodrošinājis darbiniekiem aizsardzību pret iepriekšējā darba zaudēšanu, lai viņi bērna kopšanas dēļ nezaudētu savu iepriekšējo darbu un tādējādi būtu motivēti doties bērna kopšanas atvaļinājumā. Līdz ar to bērna kopšanas laikā pārtrauktā profesionālā darbība nerada salīdzināmas sekas pašnodarbinātām personām un darbiniekiem Darba likuma izpratnē. Sekas, kas izriet no tā, ka bērna kopšanas laikā profesionālā darbība tika pārtraukta, pašnodarbinātām personām ir atkarīgas no pašas personas rīcības un saimnieciskās darbības riska, bet darbiniekiem - tieši no darba devēja. Turklāt, kā pamatoti norāda Saeima un Labklājības ministrija, pašnodarbināta persona, atšķirībā no darba ņēmēja Darba likuma izpratnē, pati veic sociālās apdrošināšanas iemaksas un tādējādi var arī plānot savu sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas riska iestāšanās gadījumā. Tātad attiecībā uz nodarbinātības risku, kas saistīts ar profesionālās darbības pārtraukšanu bērna kopšanas dēļ, nav pamata atzīt, ka pašnodarbinātas personas atrastos vienādos un salīdzināmos apstākļos ar darbiniekiem Darba likuma izpratnē. Līdz ar to nav konstatējamas tādas personu grupas, kas atrastos vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Tātad ar apstrīdēto normu tika ievērots tiesiskās vienlīdzības princips.