2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Sanita Bokta-Strautmane (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - ir pašnodarbināta persona, zvērināta advokāte, kura atjaunoja savu profesionālo darbību, lai gan viņai dzimušais bērns vēl nebija sasniedzis viena gada vecumu. Uz apstrīdētās normas pamata Pieteikuma iesniedzējai ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmumu tika atteikts piešķirt vecāku pabalstu par laiku līdz brīdim, kad bērns sasniegs viena gada vecumu. Ar Administratīvās apgabaltiesas spriedumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmums tika atstāts negrozīts. Pieteikuma iesniedzēja iesniegusi konstitucionālo sūdzību, uzskatot, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 110. pantam. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atjaunojusi profesionālo darbību tāpēc, lai nezaudētu konkurētspēju, klientus un līdz ar to spēju nodrošināt ģimenes labklājību arī pēc tam, kad bērns sasniegs viena gada vecumu. Ja vecāks nevar pārtraukt savu profesionālo darbību, bet ģimene nevar iztikt ar ienākumiem no nepilna laika darba, tad vecāks esot spiests strādāt pilnu darba laiku un bērna aprūpi pilnībā uzticēt citam cilvēkam. Tā rezultātā tiekot panākts pretējs rezultāts, proti, vecāks esot spiests strādāt pilnu darba laiku, līdz minimumam samazinot to laiku, kuru var veltīt bērnam. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot personas pamattiesības un nesasniedzot leģitīmo mērķi, kādu likumdevējs bija norādījis, - lai ģimenes, kurās bērna vecāks gan saņem valsts atbalstu, gan arī gūst ienākumus kā pašnodarbinātais vai pie darba devēja, netiktu nostādītas labvēlīgākā situācijā nekā citas ģimenes. Ierobežojums, kas noteikts pašnodarbinātai personai, kura turpina profesionālo darbību laikā, kamēr tās bērns nav sasniedzis viena gada vecumu, ietekmējot šīs personas profesionālo darbību nākotnē. Savukārt darba ņēmēji atrodoties citādā situācijā, jo viņiem Darba likuma normas garantējot darbavietas saglabāšanu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām. Pašnodarbinātām personām šādu garantiju neesot, un tādējādi tās tiekot diskriminētas pēc nodarbinātības veida. Apstrīdētā norma arī esot radījusi atšķirīgu attieksmi pret pašnodarbinātām personām iepretim personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas un tāpēc līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, varēja saņemt bērna kopšanas pabalstu. Personām, kuras pabalsta piešķiršanas brīdī nebija nodarbinātas, bērna kopšanas pabalsta saņemšanai neesot bijuši izvirzīti nekādi nosacījumi. Likumdevējs esot varējis personai, kura pēc bērna piedzimšanas un tā kopšanas laikā turpina gūt ienākumus, sniegt valsts atbalstu citādā veidā, piemēram, samazinot valsts noteiktos izdevumus, samazinot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas vai pilnībā atbrīvojot no tām. Ja persona zaudētu ienākumus vai tie būtiski samazinātos pēc tam, kad bērns sasniedz gada vecumu un persona atsāk profesionālo darbību, tas būtiski ietekmētu visas ģimenes labklājības līmeni ilgtermiņā. Valstij esot pienākums maksimālajos tās rīcībā esošo resursu ietvaros sniegt palīdzību vecākiem un citām personām, kas audzina bērnus. Satversmes 110. pantā valsts esot apņēmusies arī finansiāli atbalstīt vecākus bērna pirmajos dzīves gados. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, liedzot saņemt vecāku pabalstu un citus pabalstus sakarā ar bērna piedzimšanu un kopšanu septiņus mēnešus līdz brīdim, kad bērns sasniedza viena gada vecumu, viņai tika liegtas tiesības saņemt valsts atbalstu sakarā ar bērna piedzimšanu un kopšanu līdz viena gada vecumam vismaz minimālā apmērā. Pieteikuma iesniedzēja argumentē, ka, liedzot vispār saņemt vecāku pabalstu, esot liegtas Satversmes 110. pantā garantētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību vismaz minimālā apmērā. Tādējādi likumdevējs ar apstrīdēto normu neesot izpildījis no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu sniegt atbalstu ģimenei. Ierobežojums neesot samērīgs, jo personām, kuras kopj bērnu pēc tam, kad tas sasniedzis viena gada vecumu, neatkarīgi no to nodarbinātības veida un ieņēmumiem bērna kopšanas pabalsts tiekot izmaksāts. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja papildus norādīja, ka apstrīdētā norma nesatur norādi uz to, ka likumdevējs būtu nodalījis situāciju, kad pašnodarbinātās personas ienākumi pēc bērna piedzimšanas tā kopšanas laikā nesamazinās, no situācijas, kad ienākumi tajā pašā laikā samazinās par kādu noteiktu apjomu. Taču Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka vecāku pabalsta uzdevums esot kaut daļēji kompensēt negūtos ienākumus vecākiem, kas kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam. Turklāt likumdevēja rīcībā esot bijuši vairāki mehānismi no Satversmes 110. panta izrietošā pozitīvā pienākuma izpildei, nosakot tādu pabalsta apmēru, kas varētu būt atšķirīgs no tām personām, kuras bērna kopšanas laikā negūst ienākumus, noteiktā pabalsta apmēra. Valsts ekonomiskā situācija nedrīkstot radīt pārliecību, ka valsts attiecībā uz kādu sociāli apdrošināto personu grupu varētu pilnībā pārtraukt sava pozitīvā pienākuma izpildi. Turklāt vecāku pabalsts, lai arī tas piesaistīts citam budžetam, tomēr tāpat kā bērna kopšanas pabalsts pildot arī atbalsta funkciju saistībā ar papildu izdevumiem, kas vecākiem rodas, kopjot bērnu līdz viena gada vecumam.