3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110. pantam. Vecāku pabalsts esot viens no īpašiem ģimenes aizsardzības veidiem. Valsts atbalstot ģimenes ar jaundzimušajiem bērniem noteiktu laika posmu, ievērojot to, ka zīdaiņiem nepieciešama īpaša aprūpe un vismaz viena vecāka klātbūtne. Parasti šo aprūpi uzņemoties bērna vecāki, taču viņi bērna kopšanas laikā, ja ir pārtraukuši darba pienākumu vai profesionālās darbības veikšanu, nespējot gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna piedzimšanas. Tādējādi vecāku pabalsta mērķis esot kompensēt šo ienākumu zaudējumu sociāli apdrošinātām personām tādā apmērā, kas atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, un aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot tam vecāku klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi. Likumdevējs neesot atņēmis Pieteikuma iesniedzējai jau pastāvīgi piešķirtas tiesības uz vecāku pabalstu. Tāpat ar apstrīdēto normu likumdevējs neesot mainījis vecāku pabalsta piešķiršanas nosacījumus, aprēķināšanas kārtību vai apmēru. Tiesiskais regulējums attiecībā uz vecāku pabalsta saņemšanas saistību ar liegumu gūt ienākumus kā pašnodarbinātai personai bijis stabils un nemainīgs jau ilgāku laiku pirms Pieteikuma iesniedzējas bērna piedzimšanas (no 2009. gada 1. jūlija). Apstrīdētā norma pati par sevi neierobežojot Satversmes 110. pantā nostiprinātās pamattiesības uz valsts atbalstu ģimenei, jo nodrošinot visām sociāli apdrošinātajām personām iespēju saņemt vecāku pabalstu. Tas, vai tiek izpildīti pabalsta saņemšanas nosacījumi, esot atkarīgs nevis no valsts iejaukšanās, bet no abu bērna vecāku izdarītās izvēles vecāku pabalstu saņemt, vienam no viņiem pārtraucot ienākumu gūšanu. Tādējādi valsts esot izpildījusi pienākumu garantēt ģimenei ar bērnu vecumā līdz vienam gadam sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Apstrīdētajā normā ietvertais kritērijs kalpojot leģitīmam mērķim - bērna tiesību aizsardzībai -, jo stimulējot vecāku tiešu iesaistīšanos bērnu aprūpē, kopšanā un pieskatīšanā un nodrošinot iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi būt kopā ar bērnu. Tas atbilstot vecāku pabalsta kā sociālās apdrošināšanas pakalpojuma būtībai. Šādu pakalpojumu viens no bērna vecākiem varot saņemt tikai tad, ja ir iestājies apdrošināšanas jeb sociālā riska gadījums, kas saistīts ar bērna kopšanu un tās rezultātā zaudētiem ienākumiem. Vecāku pabalsta mērķis esot kompensēt sociāli apdrošinātas personas līdzšinējo ienākumu zaudējumu, bet, turpinot profesionālo darbību, šāds zaudējums nerodoties. Vecāku pabalsts izskatāmās lietas kontekstā neesot uzskatāms par ģimenēm ar bērniem sniedzamu sociālo palīdzību (sociālo pabalstu), proti, papildu atbalstu ar bērna piedzimšanu un kopšanu saistīto papildu izdevumu segšanai. Šim mērķim Pieteikuma iesniedzējas norādītajā laika posmā valsts paredzējusi citus atbalsta veidus. Likumdevējs esot veicis atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu valsts sniegtu finansiālu atbalstu visām personām, kas kopj bērnu līdz viena gada vecumam. Visām personām esot nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības saņemt valsts atbalstu ģimenei vismaz minimālā apmērā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena gada vecumu. Papildus vecāku pabalstam un bērna kopšanas pabalstam laika posmā, kurā Pieteikuma iesniedzēja nebija tiesīga saņemt vecāku pabalstu, valsts ģimenēm ar bērniem paredzējusi arī citus sociālās apdrošināšanas un sociālos pabalstus. Pieteikuma iesniedzēja vecāku pabalstu neesot saņēmusi nevis tādēļ, ka valsts viņai nebūtu nodrošinājusi iespēju īstenot savas sociālās tiesības uz šo valsts atbalstu vismaz minimālā apmērā, bet gan tādēļ, ka viņa pati izvēlējusies vecāku pabalstu nesaņemt. Būtībā, pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja sūdzoties par tāda tiesiskā regulējuma neesību, kurš atbilstu viņas vēlmei - saņemt vecāku pabalstu arī tādā gadījumā, ja bērna kopšana tiek apvienota ar profesionālās darbības veikšanu. Likumdevējam esot rīcības brīvība reglamentēt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanas nosacījumus, izvērtējot valsts ekonomiskās iespējas, un citstarp paredzēt arī to, ka personai situācijā, kad tā pati spēj gūt ienākumus arī bērna kopšanas laikā, valsts papildu atbalsts nav nepieciešams. Turklāt bērna kopšanas laikā Pieteikuma iesniedzējas ienākumu, obligāto iemaksu objekta un veikto obligāto iemaksu apmērs bijis aptuveni tāds pats kā pēdējo gadu laikā pirms bērna piedzimšanas. Līdz ar to neesot pamata uzskatīt, ka vecāku pabalsta piešķiršanas priekšnoteikums - liegums turpināt ienākumu gūšanu - būtu samazinājis Pieteikuma iesniedzējas ģimenes labklājības līmeni un iespēju nodrošināt bērna labākās intereses. Pieteikuma iesniedzēja faktiski esot izšķīrusies par to, ka bērna aprūpei nepieciešamos līdzekļus nodrošinās pati. Tā kā liegums gūt ienākumus bērna kopšanas laikā likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bijis ietverts jau ilgāku laiku pirms Pieteikuma iesniedzējas bērna piedzimšanas, apstrīdētā norma neesot varējusi skart Pieteikuma iesniedzējas tiesisko paļāvību. Saeima nesaskata arī to, ka apstrīdētā norma varētu būt nostādījusi nevienlīdzīgās situācijās bērnu vecākus, jo visiem sociāli apdrošinātajiem vecākiem neatkarīgi no to nodarbinātības formas apstrīdētā norma esot piemērota vienādi. Pašnodarbināta persona neatrodoties nelabvēlīgākā pozīcijā salīdzinājumā ar darba ņēmēju attiecībā uz iespējām turpināt darba pienākumu veikšanu vai profesionālo darbību un gūt ienākumus pēc bērna kopšanas perioda. Katram no šiem nodarbinātības veidiem esot savi riski un arī tos kompensējošas priekšrocības. Pašnodarbinātai personai esot iespēja brīvi plānot savus ienākumus un izdevumus, un sociālās apdrošināšanas pakalpojumus nākotnē tā saņemšot atbilstoši apmēram, kādā pati šajā sistēmā līdzdarbojusies. Tāpat pašnodarbinātas personas varot organizēt savu darbu ar zināmu elastību, jo atšķirībā no darba ņēmējiem pašas nosakot savu darba laiku, vietu un veicamā darba apjomu. Savukārt ienākumu samazinājums vai zaudējums pēc bērna kopšanas perioda varot rasties ikvienai personai neatkarīgi no nodarbinātības formas. Arī darba ņēmējiem ne visos gadījumos pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma esot garantēta iepriekšējā darbavieta. Piemēram, uzņēmums, kurā persona ir nodarbināta, laikā pēc bērna piedzimšanas varot tikt likvidēts. Savukārt profesionālās prasmes un iemaņas bērna kopšanas laikā neizbēgami zaudējot ikviena persona neatkarīgi no tās nodarbinātības formas. Klientu zaudējums un ienākumu samazinājums pēc bērna kopšanas perioda esot tādi riski, no kuriem neesot pasargāta neviena persona.